Meklēt

Vatican News
2021.01.01 Santa Messa nella Giornata mondiale della Pace

Jaunais gads būs labs, ja mēs rūpēsimies par savu tuvāko

Jaunā gada pirmajā dienā, kad Baznīca svin Vissvētākās Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētkus un atzīmē Pasaules miera dienu, Svētā Pētera bazilikā, kā jau ierasts, tika celebrēta Svētā Mise par mieru. Pāvesta iepriekš sagatavoto homīliju nolasīja kardināls Pjetro Parolins, kurš šoreiz vadīja arī Euharistijas svinības.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Homīlijā Francisks aplūko trīs darbības vārdus, kuru nozīme īstenojās Marijas dzīvē. Tie ir: svētīt, piedzimt un atrast. Sliktas domas un slikti vārdi mūs piesārņo, bet svētība visu atjauno – viņš atgādina. Tādēļ mēs, sekojot Dievmātes paraugam, esam aicināti svētīt un būt par svētību citiem. Svētais tēvs arī norāda, ka mēs piedzimām šajā pasaulē, lai nestu dzīvību. Šajā kontekstā viņš aicina mūs izkopt savas sirdis un rūpēties par saviem līdzcilvēkiem. Visbeidzot, “gani atrada Mariju, Jāzepu un bērnu”. Viņi atrada vienkāršu ģimeni un tur atrada Dievu. Kā ir ar mums? Ko mēs esam aicināti atrast šī gada sākumā? – jautā pāvests un piebilst, ka būtu labi atrast kādam laiku.

Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Pēteris Skudra):

"Šīs dienas Mises lasījumos trīs vārdi atrod piepildījumu Dieva Mātē: svētīt, piedzimt un atrast.

Svētīt. Skaitļu grāmatā Kungs pavēl svētajiem kalpotājiem svētīt savus ļaudis: “Tā jūs svētīsiet izraēliešus: Jūs sacīsiet Viņiem: ‘Kungs Tevi svētī’” (6, 23-24). Tas nav tikai dievbijīgs pamudinājums; tas ir īpašs lūgums. Un ir svarīgi, lai arī šodien priesteri nenogurstoši svētītu Dieva tautu un lai arī paši ticīgie būtu par svētības nesējiem, lai viņi svētītu citus. Kungs zina, cik ļoti mums ir nepieciešams būt svētītiem. Pirmais, ko Viņš dara pēc pasaules radīšanas, Viņš saka labu par visām lietām un ļoti labi izsakās par mums. Taču tagad, ar Dieva Dēlu, mēs saņemam ne tikai svētības vārdus, bet pašu svētību: Jēzus pats ir Tēva svētība. Viņā, saka Svētais Pāvils, Tēvs svētī mūs “ar ikvienu svētību” (Ef 1, 3). Katru reizi, kad mēs atveram savas sirdis, mūsu dzīvē ienāk Dieva svētība.

Šodien mēs svinam Dieva Dēlu, kurš ir “svētīts” savā būtībā, kurš caur savu Māti nāk pie mums, kas esam “svētīti”, pateicoties želastībai. Tādējādi Marija mums nes Dieva svētību. Lai kur viņa arī būtu, Jēzus nāk pie mums. Līdz ar to mums viņa ir jāuzņem, līdzīgi, kā to darīja svētā Elizabete, kura, tikko kā atpazinusi svētību, izsaucās: “Tu esi svētīta starp sievietēm un svētīts ir Tavas miesas auglis!” (Lk 1, 42). Mēs atkārtojam šos vārdus katru reizi, kad lūdzamies “Esi sveicināta”. Uzņemot Mariju, mēs saņemam svētību un arī mācāmies svētīt. Mūsu Māte mums māca, ka svētības tiek saņemtas, lai ar tām dalītos. Viņa, kura bija svētīta, kļuva par svētību visiem tiem, kurus sastapa: Elizabetei, jaunlaulātajiem Kānā, apustuļiem augšistabā… Mēs arī esam aicināti svētīt, “teikt labu” Dieva vārdā. Mūsu pasaule ir pamatīgi piesārņota ar to, ka mēs runājam un domājam sliktu par citiem, par sabiedrību, par sevi. Kad runājam sliktu, tas mūs sabojā, visu pūdina, savukārt svētība atjauno un dāvā spēku, lai sāktu no jauna. Lūgsim Dieva Mātei žēlastību būt priecīgiem Dieva svētību nesējiem citiem, kā viņa ir mums.

Otrs vārds ir piedzimt. Svētais Pāvils norāda, ka Dieva Dēls bija dzimis no sievietes (Gal 4, 4). Šajos vārdos viņš pasaka kaut ko brīnišķīgu: Kungs piedzima tāpat kā mēs. Viņš neparādījās uz vēstures skatuves kā pieaugušais, bet gan kā bērns. Viņš nāca pasaulē ne pats no sevis, bet gan no sievietes pēc 9 mēnešiem pavadītiem savas Mātes klēpī, kurā Viņš ļāva veidoties savai cilvēcībai. Kunga sirds sāka pukstēt kopā ar Marijas sirdi, dzīvības Dievs saņēma skābekli no viņas. Kopš tā laika Marija mūs ir vienojusi ar Dievu, jo viņā Dievs saistīja sevi ar mūsu miesu un Viņš nekad to nav atstājis. Svētais Francisks mīlēja sacīt, ka Marija “padarīja Godības Kungu par mūsu brāli” (Svētais Bonaventūra, Legenda maior, 9, 3). Viņa ir ne tikai tilts, kas mūs vieno ar Dievu; viņa ir kas vairāk. Viņa ir ceļš, kuru Dievs ir mērojis, lai aizsniegtu mūs, un ceļš, kuru mums ir jāmēro, lai aizsniegtu Viņu. Caur Mariju mēs sastopam Dievu tādā veidā, kādā Viņš mūs vēlas sastapt: maigā mīlestībā, tuvībā, miesā. Jo Jēzus nav kāda abstrakta ideja; Viņš ir reāls un iemiesojies, Viņš bija dzimis no sievietes un klusi auga. Sievietes pazīst šo kluso augšanu. Mēs vīrieši esam abstrakti un vēlamies lietas tūdaļ. Sievietes ir konkrētas un zina, kā aust dzīves pavedienu klusā pacietībā. Cik daudz sieviešu, cik daudz mātes tādējādi dod iespēju dzīvībai dzimt un atdzimt, paverot pasaulei nākotni!

Mēs šajā pasaulē esam, nevis lai nomirtu, bet gan lai dotu dzīvību. Svētā Dieva Māte mūs māca, ka pirmais solis, dāvājot dzīvību tiem, kas mums ir līdzās, ir rūpīga tās glabāšana sevī. Šīs dienas Evaņģēlijs mums saka, ka Marija “paturēja visu savā sirdī” (Lk 2, 19). Labestība nāk no sirds. Cik būtiski ir turēt savas sirdis tīras, izkopt savu iekšējo dzīvi un lūgšanu! Cik svarīgi ir audzināt savas sirdis rūpēties, gādāt par cilvēkiem un lietām mums visapkārt. Viss sākas no šejienes: no rūpēm par citiem, par pasauli un radību. Kāds gan ir labums pazīt daudzus cilvēkus un zināt daudzas lietas, ja mēs nespējam par tām rūpēties? Šis gads, kad mēs ceram uz jaunu sākumu un jaunām zālēm, neatstāsim novārtā rūpes, jo, līdz ar vakcīnu mūsu miesai, mums ir vajadzīga vakcīna mūsu sirdīm. Šī vakcīna ir rūpes. Gads būs labs, ja mēs rūpēsimies par citiem, kā mūsu Māte rūpējas par mums.

Trešais vārds ir atrast. Evaņģēlijs mums saka, ka gani “atrada Mariju un Jāzepu un bērnu” (16). Viņi neatrada brīnumainas un iespaidīgas zīmes, bet vienkāršu ģimeni. Tomēr tieši tur viņi atrada Dievu, kurš ir varens mazumā, spēks maigumā. Kā gan gani spēja atrast šo neuzkrītošo zīmi? Viņus aicināja eņģelis. Arī mēs varam nebūt atraduši Dievu, ja neesam saņēmuši aicinājumu no žēlastības. Tādu Dievu, kurš piedzimst no sievietes un ar maigu mīlestību radikāli maina vēsturi, mēs nekad nevarējām iedomāties, taču, pateicoties žēlastībai, mēs Viņu atradām. Un mēs atklājām, ka Viņa piedošana ļauj atdzimt, Viņa mierinājums iededz cerību, Viņa klātbūtne izraisa neapslāpējamu prieku. Mēs Viņu atradām, bet mēs nedrīkstam novērst skatienu no Viņa. Tik tiešām, Kungu nevar atrast reizi pār visām reizēm: Viņu ir jāmeklē katru dienu. Evaņģēlijs apraksta ganus kā tādus, kuri nemitīgi ir nomodā, atrodas pastāvīgā kustībā: “Viņi steigšus devās, viņi atrada, uzzināja, atgriezās, viņi teica un slavēja Dievu” (16-17. 20). Viņi nebija pasīvi, jo, lai saņemtu žēlastību, ir jābūt aktīvam.

Kā ir ar mums? Ko mēs esam aicināti atrast šī gada sākumā? Būtu labi atrast kādam laiku. Laiks ir dārgums, kas dots katram no mums, tomēr mēs to greizsirdīgi glabājam, jo vēlamies to izlietot tikai priekš sevis. Lūgsim žēlastību atrast laiku priekš Dieva un priekš sava tuvākā – priekš tiem, kuri ir vieni, kuri cieš, tiem, kuriem ir vajadzīgs kāds, kas uzklausa un parūpējas par viņiem. Ja mēs atradīsim laiku, ko dāvāt, mēs būsim pārsteigti un piepildīti ar prieku, gluži kā gani. Lai Dievmāte, kura ienesa Dievu laikā, palīdz arī mums dāvāt savu laiku. Svētā Dieva Māte, Tev mēs uzticam šo Jauno gadu. Tu, kas zini, kā rūpīgi glabāt visu savā sirdī, rūpējies par mums, svētī mūsu laiku un māci mums atrast laiku Dievam un citiem. Ar prieku un pārliecību mēs saucam uz tevi: Svētā Dieva Māte! Svētā Dieva Māte! Svētā Dieva Māte!"

01 janvāris 2021, 14:05