Meklēt

Vatican News
2020.12.24 Santa Messa della Notte di Natale

Pāvests: Bērna Jēzus mīlestība var pārveidot mūsu dzīvi

Ceturtdienas, 24. decembra, vakarā Svētā Pētera bazilikā pāvests Francisks celebrēja Ziemassvētku vigilijas Svēto Misi. Homīlijā viņš atgādināja, ka Dievs nespēj mūs nemīlēt.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Sakarā ar Itālijas valdības Covid-19 ierobežošanai noteiktajiem stingrajiem mēriem, dievkalpojums sākās pulksten 19.30 pēc Itālijas laika, un tajā klātienē varēja piedalīties tikai daži desmiti ticīgo. Tomēr arī šogad tas bija ļoti svinīgs – dziedāja koris, Svētā Pētera bazilikas aizmugurējo sienu rotāja “Ziemassvētku zvaigznes” un “Gloria” laikā skanēja dievnama zvani. Svēto Misi koncelebrēja Vatikāna valsts sekretārs, kardināls Pjetro Parolins, filipīniešu kardināls Luiss Tagle un kardināls Džordžs Pels no Austrālijas.

Dievs nevar neko citu darīt, kā tikai mūs mīlēt – sacīja pāvests. Viņš mūs mīl ar lielāku mīlestību nekā mēs paši spējam sevi mīlēt. Tas ir Viņa noslēpums, lai ienāktu mūsu sirdīs. Dievs zina, ka vienīgais veids kā mūs izglābt, kā dziedināt mūsu sirdi, ir mūs mīlēt. Cita veida nav. Lielo prieka vēsti dzirdēja miljoni cilvēku visā pasaulē, kuri sekoja līdzi Svētā tēva vadītajam dievkalpojumam pa radio, televīziju vai tiešsaistē internetā.

Seko homīlijas integrālais teksts (tulkoja pr. Pēteris Skudra):

Šonakt ir piepildījies lielais Isaja pravietojums: “Jo mums ir dzimis bērns, mums dēls ir dots” (Is 9: 6).

Mums dēls ir dots. Mēs bieži dzirdam sakām, ka vislielākais prieks dzīvē ir bērna piedzimšana. Tas ir kaut kas apbrīnojams, un tas maina visu. Tas dāvā saviļņojumu, kas liek mums aizmirst nogurumu, neērtības un negulētas naktis, jo tas mums nes neaprakstāmu un neatkārtojamu laimi. Tie tad arī ir Ziemassvētki: Jēzus dzimšana ir “jaunums”, kas ļauj mums atdzimt katru gadu no jauna un atklāt Viņā to spēku, kas nepieciešams, lai stātos pretī visām grūtībām. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa dzimšana ir mūsu dēļ – tevis dēļ, manis dēļ, ikviena cilvēka dēļ. Šī doma atkārtojas atkal un atkal šajā svētajā naktī: “Mums ir dzimis bērns”, pravieto Isajs. “Šodien mums ir dzimis Pestītājs”, mēs atkārtojām Psalmā. Jēzus “atdeva sevi par mums” (Tit 2: 14), Svētais Pāvils mums saka un Evaņģēlijā enģelis pasludina: “Šodien jums ir dzimis Pestītājs” (Lk 2: 11). Man, jums.

Tomēr ko šie vārdi patiesībā nozīmē? Tie nozīmē to, ka Dieva Dēls, tas, kurš ir svēts pēc būtības, nāca, lai padarītu mūs par Dieva bērniem, svētus pateicoties žēlastībai. Jā, Dievs ienāca pasaulē kā bērns, lai padarītu mūs par Dieva bērniem. Kāda lieliska dāvana! Šodien Dievs mūs pārsteidz un saka katram no mums: “Tu esi brīnišķīgs”. Dārgā māsa, dārgais brāli, nekad nezaudē drosmi! Vai tev ir kārdinājums domāt, ka esi kļūda? Dievs tev saka: “Nē, tu esi mans bērns!” Vai tev liekas, ka neizdosies, vai tev ir bail, ka nebūsi piemērots, bail, ka nekad neizkļūsi no tumšā pārbaudījumu tuneļa? Dievs tev saka: “Esi drosmīgs, es esmu ar tevi!” Viņš to nepauž tikai vārdos, bet gan padarot sevi par bērnu, ar tevi un tev. Tādējādi Viņš tev atgādina, ka katras atdzimšanas sākumpunkts ir pieņemt faktu, ka esam Dieva bērni. Tas ir ikvienas atdzimšanas sākumpunkts. Tā ir neiznīcināmā mūsu cerības sirds, tā ir gaisma, kas mums dāvā siltumu un dzīves jēgu: pāri visām mūsu labajām īpašībām un vājībām, stiprāka par mūsu pagātnes sāpēm un kļūdām, par mūsu bailēm un raizēm par nākotni, ir šī lielā patiesība: mēs esam mīlētie bērni. Dieva mīlestība pret mums nekad nav un nebūs atkarīga no mums pašiem. Tā ir pilnīgi brīvi dāvāta mīlestība. Šo nakti nevar izskaidrot citādi, kā tikai ar žēlastību. Viss ir žēlastība. Brīvi dāvāta dāvana, bez mūsu nopelniem, tīra žēlastība. Šonakt, Svētais Pāvils mums saka, “Dieva žēlastība ir parādījusies” (Tit 2: 11). Nekas nav vērtīgāks par šo.

Mums dēls ir dots. Tēvs mums nedeva lietu, objektu; Viņš deva viņa paša viendzimušo Dēlu, kas ir viss Viņa prieks. Bet, ja mēs paraugāmies uz mūsu nepateicību pret Dievu un mūsu netaisnību pret tik daudziem brāļiem un māsām, var rasties šaubas. Vai Dievs nav kļūdījies, dodot mums tik daudz? Vai Viņš nekļūdās, joprojām mums uzticoties? Vai Viņš nav mūs pārvērtējis? Protams, ka Viņš mūs ir pārvērtējis, un Viņš to dara tāpēc, ka ir neprātīgi mūsos iemīlējies. Viņš nevar neko citu darīt, kā tikai mūs mīlēt. Tāds ir mūsu Dievs, tik ļoti atšķirīgs no mums. Dievs vienmēr mūs mīl ar lielāku mīlestību nekā mēs paši sevi spējam mīlēt. Tas ir Viņa noslēpums, lai ienāktu mūsu sirdīs. Dievs zina, ka vienīgais veids kā mūs izglābt, kā dziedināt mūsu sirdi, ir mūs mīlēt. Cita veida nav. Viņš zina, ka mēs kļūstam labāki tikai tad, kad pieņemam Viņa uzticīgo mīlestību, nemainīgo mīlestību, kas maina mūs. Tikai Jēzus mīlestība var pārveidot mūsu dzīvi, dziedēt mūsu dziļākās sāpes un atbrīvot no neapmierinātības, dusmu un nemitīgas sūdzēšanās apburtajiem lokiem.

Mums dēls ir dots. Necilā, tumšā staļļa silītē Dieva Dēls ir patiesi klātesošs. Tas rada citu jautājumu. Kāpēc Viņš piedzima naktī, bez pieklājīgas izmitināšanas, nabadzībā un atraidījumā, kad Viņš bija pelnījis piedzimt kā lielākais no karaļiem vissmalkākajā pilī? Kāpēc? Lai liktu mums saprast, cik milzīga ir Viņa mīlestība pret mūsu cilvēcisko situāciju: pat aizsniedzoties līdz mūsu nabadzības dziļumiem ar savu konkrēto mīlestību. Dieva Dēls piedzima kā atstumtais, lai pateiktu, ka ikviens atstumtais ir Dieva bērns. Viņš ienāca pasaulē kā ikviens bērns ienāk pasaulē, vājš un neaizsargāts, lai mēs varētu mācīties pieņemt savu vājumu ar maigu mīlestību. Un atklāt kaut ko ļoti svarīgu. Līdzīgi kā Viņš to izdarīja Betlēmē, tāpat arī tagad ar mums, Dievam patīk veikt brīnumus caur mūsu nabadzību. Viņš ielika visu mūsu pestīšanu staļļa silītē. Viņš nebaidās no nabadzības, lai mēs ļautu Viņa žēlsirdībai to pilnībā pārveidot.

Lūk, ko nozīmē sacīt, ka mums ir dzimis bērns. Tomēr mēs to dzirdam vēl kaut kur. Eņģelis pasludina ganiem: “Šī būs zīme jums: bērns, kas guldīts silītē” (Lk 2: 12). Šī zīme, bērns silītē, ir arī zīme mums, kas mūs ved cauri dzīvei. Betlēmē, kuras vārds nozīmē “maizes nams”, Dievs guļ silītē, lai atgādinātu mums, ka, lai mēs dzīvotu, mums ir vajadzīgs Viņš gluži kā maize, ko ēdam. Mums jābūt piepildītiem ar Viņa brīvo, nenogurstošo un konkrēto mīlestību. Cik gan bieži tā vietā mūsu slāpēs pēc izklaides, panākumiem un pasaulīgām baudām, mēs barojam savu dzīvi ar ēdienu, kas nespēj mūs sātināt un atstāj mūs tukšus! Kungs caur pravieti Isaju sūdzējās, ka, kamēr vērsis un ēzelis pazīst sava saimnieka sili, mēs, Viņa cilvēki, nepazīstam Viņu, mūsu dzīves avotu (Is 1: 2 – 3). Tā patiešām ir: mūsu nepiepildāmajās ilgās pēc īpašumiem mēs skrienam pie tik daudzām silēm ar pārejošām lietām un aizmirstam Betlēmes silīti. Šī silīte, visā tik nabadzīga, bet tik bagāta mīlestībā, māca, ka patiesais dzīves uzturs nāk, ļaujot Dievam mūs mīlēt un mums dāvājot savu mīlestību citiem. Jēzus mums rāda piemēru. Viņš, Dieva Vārds, kļūst zīdainis; Viņš nesaka nevienu vārdu, bet dāvā dzīvību. Mēs, turpretī, daudz runājam, bet bieži vien esam analfabēti labestībā.

Mums dēls ir dots. Mazu bernu vecāki zin, cik daudz mīlestības un pacietības tie pieprasa. Mums viņi jābaro, jāpieskata, jāmazgā viņus un jārūpējas par viņu trauslumu un viņu vajadzībām, kuras bieži vien ir grūti saprast. Bērns liek mums justies mīlētiem, bet var arī mūs iemācīt mīlēt. Dievs piedzima kā bērns, lai iedrošinātu mūs rūpēties par citiem. Viņa maigās asaras ļauj mums atklāt, cik bezjēdzīgas ir mūsu daudzās kaprīzes; un to mums ir daudz. Viņa atbruņotā un atbruņojošā mīlestība atgādina, ka mums nav jāizšķiež savs laiks, sevi žēlojot, bet gan jānoslauka cietošo asaras. Dievs nāca mūsu vidū nabadzībā, lai pateiktu mums, ka kalpojot nabagiem, mēs parādīsim savu mīlestību pret Viņu pašu. Sākot ar šo nakti, kā dzejniece ir teikusi “Dieva mītne ir blakus manējai, Viņa mēbeles ir mīlestība.” (EMILY DICKINSON, Poems, XVII). 

Mums dēls ir dots. Jēzu, Tu esi Bērns, kas mani padara par bērnu. Tu mani mīli tādu, kāds es esmu, ne tādu, kādu es sevi iztēlojos. Es to zinu! Pieņemot Tevi, silītes Bērnu, es vēlreiz pieņemu savu dzīvi. Uzņemot Tevi, dzīvības Maizi, es arī ilgojos dāvāt savu dzīvību. Tu, mans Glābēj, nāci kalpot. Tu, kurš neatstāj mani vienu, palīdzi man mierināt Tavus brāļus, jo, Tu zini, ka, sākot ar šo nakti, visi ir mani brāļi.

24 decembris 2020, 22:07