Meklēt

Vatican News
Pāvests Francisks pusdieno kopā ar trūkumcietējiem, 2015. gads Pāvests Francisks pusdieno kopā ar trūkumcietējiem, 2015. gads 

Publicēts pāvesta vēstījums 54. Pasaules Miera dienā

“Aprūpes kultūra kā ceļš uz mieru” – šāds temats ir izvēlēts pāvesta Franciska vēstījumam 54. Pasaules Miera dienā, kas tiks atzīmēta 2021. gada 1. janvārī. Ceturtdien, 17. decembrī, Vatikānā notika dokumenta prezentācija.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot Jauno gadu, pāvests sveic valstu un valdību vadītājus, starptautisko organizāciju un garīgos līderus un dažādu reliģiju ticīgos, kā arī visus labas gribas vīriešus un sievietes, un novēl, lai jaunajā gadā cilvēce varētu virzīties uz priekšu brālības, taisnības un savstarpējā miera ceļā.

2020. gadu iezīmēja lielā Covid-19 sanitārā krīze, kas kļuva par globālu fenomenu, padziļinot krīzi ar citās savstarpēji saistītās sfērās – klimata, pārtikas, ekonomisko un migrācijas krīzi, un izraisot ļoti lielas ciešanas un neērtības. “Es vispirms domāju par tiem, kuri pazaudēja kādu ģimenes locekli vai mīļu cilvēku”, raksta Francisks, “kā arī par tiem, kuri palika bez darba”. Svētais tēvs īpaši domā par mediķiem, medmāsām, farmaceitiem, pētniekiem, brīvprātīgajiem darbiniekiem, kapelāniem un slimnīcu un veselības aprūpes centru personālu, kas, riskējot ar savu veselību un dzīvību, bija un turpina būt līdzās slimajiem, atvieglot viņu ciešanas un glābt dzīvību.

Paužot atzinību šiem cilvēkiem, pāvests vēršas ar aicinājumu pie politiķiem un atbildīgajiem privātajā sektorā, lai viņi pieņemtu atbilstošus mērus un tādējādi nodrošinātu pieeju potēm pret Covid-19 un svarīgākajām tehnoloģijām, kas ir nepieciešamas slimnieku, nabadzīgāko un trauslāko cilvēku aprūpei.

Francisks ar nožēlu atzīst, ka līdz ar neskaitāmām tuvākmīlestības un solidaritātes liecībām, diemžēl, aizvien vairāk izplatās arī dažādas nacionālisma, rasisma un ksenofobijas formas, kā arī kari un konflikti, kas sēj nāvi un iznīcību.

“Šie un citi notikumi, kas iezīmēja cilvēces ceļu aizvadītajā gadā,” viņš skaidro, “māca mums to, cik svarīgi ir rūpēties vienam par otru un par radīto, lai celtu uz brālīgām attiecībām balstītu sabiedrību. Tādēļ šim vēstījumam es izvēlējos tematu: Aprūpes kultūra kā ceļš uz mieru. Aprūpes kultūra, lai izskaustu mūsdienās bieži vien dominējošo vienaldzības, atgrūšanas un ķīvēšanās kultūru”.

Vēstījuma turpinājumā pāvests, atsaucoties uz dažiem Radīšanas grāmatas fragmentiem, parāda, ka Dievs ir aicinājuma rūpēties pirmavots. Viņš rūpējas par pirmajiem cilvēkiem. Jau pirmajās Bībeles lappusēs bija ietverta pārliecība, kurā mēs šodien dalāmies, proti, ka viss ir saistīts, un ka patiesas rūpes par savu dzīvi un mūsu attiecībām ar dabu ir nešķiramas no brālības, taisnības un uzticēšanās citiem. Dievs Radītājs, rūpējoties par savām radībām, reizē rāda mums priekšzīmi. To, cik ļoti Dievs par mums rūpējas, labi parāda Jēzus. Viņš ir Labais Gans, kurš rūpējas par savām avīm, un Labais Samarietis, kurš noliecas pār ievainoto cilvēku, apstrādā viņa rētas un rūpējas par viņu.

Savas misijas noslēgumā Jēzus apzīmogo savas rūpes par mums, atdodot sevi uz krusta un tādā veidā atbrīvojot mūs no grēka un nāves verdzības – raksta Svētais tēvs. Līdz ar to, pateicoties savas dzīvības atdevei un savam upurim, Jēzus pavēra mums mīlestības ceļu. Un katram no mums viņš saka: “Seko man! Arī tu dari tāpat!” (sal. Lk 10, 37).

Turpinājumā pāvests pievēršas aprūpēšanas kultūrai arī Kristum sekotāju dzīvē. Viņš atgādina, ka žēlsirdības darbi cilvēka dvēseles un miesas labā pirmatnējā Baznīcā veido tuvākmīlestības kalpojuma pašu kodolu. Kad pirmajos gadsimtos beidzās kristiešu vajāšanas, tad Baznīca izmantoja iegūto brīvību, lai iedvesmotu visu sabiedrību un tās kultūru. Vēsture mums atgādina par daudziem jo daudziem labdarības žestiem. Laikā gaidā tika uzceltas daudzas slimnīcas, nabagu patversmes, bāreņu nami utt., lai atvieglotu cilvēku ciešanas.

Dokumentā Francisks atgādina, ka aprūpes kultūras pamatu veido Baznīcas sociālās mācības principi. “Sākotnējā diakonija (…)”, viņš raksta, “kļuva par Baznīcas sociālās mācības pulsējošo sirdi, kā dārgu mantojumu atstājot visiem labas gribas cilvēkiem principus, kritērijus un norādes aprūpes ‘gramatikai’”. Runa ir par katras personas cieņas veicināšanu, solidaritāti ar nabagiem un neaizsargātajiem, rūpēm par kopējo labumu un radītā aizsardzību. Vēstījuma turpinājumā Svētais tēvs analizē visus šos četrus elementus.

Tā kā dzīvojam laikā, kurā dominē atmešanas kultūra un pieaug nevienlīdzības, pāvests vēršas pie starptautisko organizāciju vadītājiem un valdībām, pie atbildīgajiem par ekonomiku un zinātni, sociālo komunikāciju un izglītības iestādēm, un aicina ņemt rokās šo iepriekš minēto principu “kompasu”, lai globalizācijas procesam iezīmētu vienotu kursu – “patiesi cilvēcīgu kursu”. Tas ļautu novērtēt katras personas vērtību un cieņu, kopā un solidāri strādāt kopējā labuma labā, atvieglojot to ciešanas, kurus skar nabadzība, slimība, verdzība, diskriminācijas un konflikti – skaidro Francisks. Viņš mudina visus, izmantojot šo “kompasu”, kļūt par aprūpes kultūras praviešiem un lieciniekiem, lai novērstu daudzas sociālās nevienlīdzības. Un tas būs iespējams tikai tad, ja ģimenē un ikvienā sociālajā, politiskajā un institucionālajā sfērā liela loma būs sievietēm – piebilst Svētais tēvs.

Runājot par šodien plaši izplatītajiem konfliktiem un kariem, pāvests uzstājīgi atgādina, ka tie vienmēr nes iznīcību un humanitāro krīzi. Līdz ar to viņš aicina mūs visus apstāties un padomāt: Kas noveda pasauli pie tā, ka konflikti kļuva par normālu parādību? Un īpaši: Kā mums atgriezt savu sirdi un izmainīt savu mentalitāti, lai patiešām tiektos pēc miera solidaritātē un brālībā?

Francisks atzīst, ka milzīgi resursi tiek izniekoti ieroču, īpaši, kodolieroču ražošanai. Šos resursus varētu izmantot citām prioritātēm, lai nodrošinātu cilvēkiem drošību – veicinātu mieru un integrālu attīstību, cīnītos ar nabadzību, atbildētu ar veselības aprūpi saistītām vajadzībām. Svētais tēvs piebilst, cik tas būtu drosmīgs lēmums, ja ieroču ražošanai un citiem militārajiem izdevumiem paredzētos līdzekļus izmantotu tam, lai izveidotu “Vispasaules fondu” un tādējādi reizi pār visām reizēm izskaustu badu un palīdzētu attīstīties nabadzīgākajām valstīm.

Vēstījuma priekšpēdējā punktā pāvests runā par audzināšanu. Viņš norāda, ka aprūpes kultūras attīstīšana pieprasa audzināšanas procesu, un šajā sakarā svarīgs instruments ir sociālo principu “kompass”.

Svētais tēvs atgādina, ka aprūpes ieaudzināšana sākas ģimenē. Taču, lai ģimene spētu izpildīt šo vitālo un neatliekamo uzdevumu, tai ir jānodrošina šī uzdevuma veikšanai atbilstoši apstākļi – uzsver pāvests. Pēc tam, sadarbībā ar ģimeni, šī audzināšana turpinās arī skolā un universitātē. Viņš norāda, ka lielu lomu spēlē sociālās komunikācijas līdzekļi. Audzināšana ir viens no taisnīgākas un solidārākas sabiedrības pīlāriem – raksta Francisks. Turpinājumā viņš min arī reliģijas un visus, kuri kalpo cilvēkiem izglītības laukā.

Vēstījuma noslēgumā pāvests atgādina, ka aprūpes kultūra ir privileģēts miera veicināšanas ceļš. “Kā kristieši, mēs pievēršam savu skatienu Jaunavai Marijai, kas ir Jūras zvaigzne un Cerības Māte”, raksta Francisks vēstījumā Pasaules Miera dienai. “Mēs visi kopā līdzdarbojamies, lai virzītos pretī jaunam mīlestības un miera, brālības un solidaritātes, savstarpējā atbalsta un savstarpējas pieņemšanas apvārsnim.” Svētais tēvs mudina mūs nepadoties kārdinājumam neinteresēties par citiem, īpaši par vājākajiem, nepierast pie sava skatiena novēršanas uz citu pusi, bet katru dienu konkrētā veidā strādāt pie tā, lai veidotu brālīgu kopienu, kuras locekļi cits citu pieņem un rūpējas viens par otru.

17 decembris 2020, 11:31