Ne pandēmija, ne krīze nespēj nodzēst Kristus gaismu!

Inese Šteinerte - Vatikāns

““Nejaukais laiks” nav traucējis “drosmīgiem” ticīgajiem atnākt uz Svētā Pētera laukumu,” vēršoties pie klātesošajiem, teica pāvests. Patiešām, lietum spītējot, uz lūgšanu bija ieradušies ne mazums cilvēku. Katehēzes mācības atslēgas vārds šoreiz bija “atgriešanās”, atteikšanās no grēka un pasaulīguma, lai mēs būtu gatavi mainīt savu dzīvi un atvērties “skaistajam”, “labajam”, "Dieva maigumam”.

Atgriešanās iezīmē Adventa gājumu, kurā ieteicams sekot Jāņa Kristītāja paraugam. Šīsdienas Evaņģēlija lasījumā viņš aprakstīts kā pašaizliedzīgs vīrs, kas atsakās no pārmērīgā un meklē būtisko. Pāvests teica:

“Atgriešanās izsauc sāpes par nodarītajiem grēkiem, rada vēlēšanos no tiem atbrīvoties, uz visiem laikiem tos izslēgt no savas dzīves. Lai izslēgtu grēku, ir jāatsakās arī no visa tā, kas ar to saistīts, no lietām, kas saistītas ar grēku. Tātad, ir jāatsakās no pasaulīgās mentalitātes, no pārmērīgas tiekšanās pēc ērtībām, baudām, pārticības, bagātībām.”

Otrs aspekts, ko izgaismoja Francisks, ir “Dieva un Viņa valstības meklējumi”. Atgriešanās, kas prasa “atteikšanos no ērtībām un pasaulīgās mentalitātes” “nav askēze, lai tikai un vienīgi nožēlotu grēkus,” bet gan, “lai sasniegtu Dieva valstību, komūniju ar Dievu, draudzību ar Dievu”. Šis gājums nav viegls, jo pastāv daudzas saites, kas mums traucē atrauties no grēka. Tās ir neatlaidības un drosmes trūkums, ļaunprātīgums, postoša vide, slikts piemērs. Pāvests atzīmēja:

“Dažreiz pamudinājums, ko izjūtam, lai ietu pretim Kungam, ir vājš. Mums šķiet, ka Dievs klusē. Viņa apsolījumi un mierinājums, par ko šodien lasām Isaja grāmatā izgaismotajā gādīgā un rūpīgā Gana tēlā, šķiet tāli un nereāli. Cik gan daudzas reizes mums ir pietrūcis drosmes! “Nē, es to nespēšu! Es mazliet sāku un tad griežos atpakaļ” un tas it slikti. Taču ir iespējams, ir iespējams! Kad tevi pārņem drosmes trūkums, nepaliec uz vietas, jo tev apakšā ir irstošas smiltis. Tās ir viduvējas eksistences irstošās smiltis! Tāda ir viduvējība.”

“Tāpat kā plūdos meklējam glābiņu, katra cilvēka dzīvē atgriešanās ir meklējama Dievā.” “Atgriešanās ir žēlastība, kas ir jālūdz no visa spēka” norādīja pāvests. Uzrunas beigās viņš iedrošināja:

“Mēs patiešām atgriežamies tik lielā mērā, cik lielā mērā atveramies skaistajam, labajam, atveramies Dieva maigumam. Padomājiet par Dieva maigumu! Dievs nav nekāds ļaunais, sliktais tēvs. Viņš ir maigs, Viņš mūs ļoti mīl, mīl, kā Labais Gans, kas uzmeklē pēdējo avi savā ganāmpulkā. Viņš ir mīlestība, un atgriešanās ir Dieva žēlastība. Sāc iet, jo Viņš ir tas, kas tevi iekustina un liek iet, un tu redzēsi, ka Viņš atnāks tev pretim. Lūdzies, ej un tu vienmēr spersi soli uz priekšu!”

Pāvests lūdza Bezvainīgās Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai viņa “vienmēr palīdz mums atrauties no grēka un no pasaulīgā, lai atvērtos Dievam, Viņa Vārdam, Viņa mīlestībai, kas atjauno un izglābj”.

Pēc lūgšanas “Kunga eņģelis” pāvests uzrunāja klātesošos Romas iedzīvotājus, svētceļniekus un tos, kuri lūgšanai sekoja ar masu mediju starpniecību. “Kā redzat, laukumā ir uzstādīta Ziemassvētku egle un tiek iekārtota Betlēmes silīte,” norādīja Francisks. Viņš piebilda, ka šais dienās arī daudzās mājās tiek sagatavotas šīs divas Ziemassvētku zīmes gan bērnu, gan arī pieaugušo priekam. “Tās ir cerības zīmes, jo īpaši šai smagajā laikā,” sacīja Svētais tēvs, aicinot neapstāties pie zīmēm, bet iet tālāk, iet pie pašas šo zīmju nozīmes, proti, pie Jēzus; iet pie Dieva mīlestības, ko Jēzus mums ir atklājis, iet pie bezgalīgā labuma, kuram Viņš lika atmirdzēt pasaulē. “Nav pandēmijas, nav krīzes, kuras varētu nodzēst šo gaismu,” apliecināja pāvests. Viņš aicināja šai gaismai ļaut ienākt katra sirdī, pasniegt pretim roku tiem, kam ir vajadzīga palīdzība, lai Dievs no jauna varētu atdzimt mūsos un mūsu vidū.