Meklēt

Vatican News
2020. gada 30. decembra vispārējā audience 2020. gada 30. decembra vispārējā audience  (Vatican Media)

Francisks: Ja pratīsim pateikties, tad arī pasaule kļūs labāka

Trešdienas, 30. decembra, vispārējās audiences laikā pāvests veltīja savu katehēzes mācību pateicības lūgšanai. “Tad, kad tu pateicies, tu paud pārliecību, ka esi mīlēts”, viņš uzsvēra.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunā Francisks balstījās uz Lūkasa evaņģēlija fragmentu par desmit lepras slimniekiem, kurus Jēzus izdziedināja, un no kuriem tikai viens atgriezās atpakaļ, lai Viņam pateiktos. Jēzum ejot pa ceļu, nāk pretī desmit lepras slimnieki, kuri sauc: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” (17, 3). Pāvests paskaidroja, ka tajā laikā lepras slimnieki ne tikai piedzīvoja fiziskās ciešanas, bet arī – atstumšanu no sabiedrības. Jēzus no viņiem neizvairās. Dažreiz Viņš pat pārkāpj likumu un pieskaras un apskauj viņus. Šajā gadījumā nav kontakta. Jēzus tikai aicina viņus iet pie priesteriem, kuriem, saskaņā ar likumu, bija uzticēts uzdevums oficiāli apstiprināt izveseļošanos, pēc kā slimnieks varēja atgriezties sabiedrības dzīvē. Jēzus uzklausa viņu lūgšanu, viņu saucienu pēc apžēlošanās un tūlīt sūta viņus pie priesteriem.

Desmit lepras slimnieki uzticas Jēzum – turpināja Svētais tēvs. Viņi nepaliek uz vietas un negaida, kad kļūs veseli, bet uzreiz dodas ceļā. Un kamēr viņi iet, kļūst veseli. Tad notiek pats svarīgākais – no viņu vidus viens, pirms nonākt pie priesteriem, griežas atpakaļ, lai pateiktos Jēzum. Viņš slavē Dievu par izdziedināšanu. To dara tikai viens, kamēr pārējie turpina ceļu. Jēzus, komentējot šo notikumu, uzsver, ka tas bija samarietis – kaut kas līdzīgs tā laika “herētiķiem”.

Lasot šo stāstu, varam pamanīt, ka pasaule iedalās divās daļās – ir cilvēki, kuri pateicas, un tādi, kuri to nedara. Daži uzskata visu par pašsaprotamu, it kā viņiem viss pienāktos, citi apzinās, ka viss ir dāvana, viss ir žēlastība – skaidroja pāvests. Katehismā lasām, ka ikviens notikums un ikviena vajadzība var kļūt par pateicības iemeslu (sal. KBK 2638). Francisks uzsvēra, ka pateicības lūgšanas sākums vienmēr ir šī apzināšanās, ka pa priekšu mums “iet” žēlastība. Pirms mēs iemācījāmies mīlēt, mēs jau bijām mīlēti.

Turpinājumā Svētais tēvs pieskārās Euharistijai, norādot, ka šis vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “pateicību”. Kristieši, tāpat kā visi ticīgie, slavē Dievu par dzīvības dāvanu. Dzīvot nozīmē vispirms būt saņēmušam: būt saņēmušam dzīvību! – viņš sacīja. Mēs visi dzimstam tāpēc, ka kāds  gribēja, lai mēs dzīvotu. Un tas ir tikai pirmais no mūsu garās parādu virknes. Mēs esam parādā pateicību. Ne viens vien mūs ir uzlūkojis ar skaidrām acīm, ar nesavtību. Bieži vien tie ir bijuši audzinātāji, katehēti, cilvēki, kuri darīja vairāk nekā tas ietilpa viņu pienākumos. Un viņi izraisīja mūsos pateicību. Mums vienmēr ir jāpateicas arī par draudzību”, sacīja pāvests.

“Paldies”, ko mums ir nemitīgi jāsaka, iegūst plašāku nozīmi satikšanās ar Jēzu kontekstā – turpināja Francisks. Lasot evaņģēliju fragmentus par Kristus dzimšanu, redzam, ka daudzi slavē Dievu par Pestītāja piedzimšanu. Un tur, kur iet garām Jēzus, tur cilvēki priecājas un slavē Dievu. Visi minētie lepras slimnieki, protams, bija priecīgi, ka atguva veselību un “varēja iziet no savas nebeidzamās piespiedu karantīnas”. Taču tikai viens priecājās ne tikai par izdziedināšanu, bet arī par satikšanos ar Jēzu – norādīja Francisks. Šis lepras slimnieks ir ne vien atbrīvots no ļaunā, bet tagad arī var būt drošs, ka ir mīlēts.

Svētais tēvs uzsvēra, ka tas ir visa kodols. “Tad, kad tu pateicies, tu paud pārliecību, ka esi mīlēts. Un tas ir liels solis [uz priekšu]: būt pārliecinātam, ka esi mīlēts”. Mēs vairs neesam klaidoņi, mums ir mājas, mēs mājojam Kristū, un no šī skatu punkta kontemplējam visu pasauli, ko atklājam esam bezgalīgi skaistu. “Mēs esam mīlestības bērni, esam mīlestības brāļi. Mēs esam pateicības vīrieši un sievietes”, sacīja pāvests.

Katehēzes noslēgumā Francisks mūs aicināja vienmēr mēģināt priecāties par satikšanos ar Jēzu. “Izkopsim prieku”, viņš mudināja. Pēc tam, kad velns ar saviem kārdinājumiem ieved mūs ilūzijās, atstāj mūs skumjās un vientulībā. Taču, ja mēs dzīvosim Kristū, tad nekāds grēks un nekādi apdraudējumi netraucēs mums turpināt priecīgi iet savu ceļu kopā ar daudziem citiem ceļabiedriem. “Pāri visam, neatstāsim novārtā pateicību”, turpināja Svētais tēvs. Tādā veidā arī pasaule kaut drusciņ kļūs labāka. Pasaulei ir vajadzīga cerība, un, dzīvojot pateicībā, mēs nesam tai nedaudz cerības.

Viss ir saistīts. Katrs no mums var pielikt savu artavu tur, kur atrodas. Svētais Pāvils mums rāda laimes ceļu, sakot: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu pateicieties Dievam – tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū. Neapslāpējiet Garu!” (1 Tes 5, 17-19). Neapslāpēt Garu – tā ir skaista dzīves programma! Pāvests piebilda, ka tādā veidā mēs tiekam mudināti dzīvot ar pateicību.

30 decembris 2020, 12:35