Lūgsim Dievu mums palīdzēt arī vienkāršās ikdienas vajadzībās
Jānis Evertovskis – Vatikāns
“Uz tevi es saucu, Kungs, mana klints, neesi kurls! Ja tu būsi mēms, es kļūšu kā tie, kas grimst bedrē! Uzklausi manu gaušanos, kad es brēcu uz tevi, izstiepis rokas pret tavu svēto iekšnamu!” – ar šiem 28. psalma vārdiem iesākās Svētā tēva katehēzes mācība par tematu: “Lūguma lūgšana”. “Kristīgā lūgšana ir pilnīgi cilvēciska lūgšana”, iesāka pāvests. Mēs lūdzamies kā cilvēki, tādi, kādi esam. Kad Jēzus mācīja mācekļus lūgties, Viņš tiem atklāja “Tēvs mūsu” lūgšanu. Lūdzoties šo lūgšanu, mēs kā paļāvīgi bērni nodibinām ar Dievu attiecības un izsakām Viņam visus savus lūgumus.
Mēs piesaucam Dievu, lūdzot, lai tiktu svētīts Viņa vārds, lai atnāk Viņa valstība, lai notiek Viņa griba pasaulē. Mēs izlūdzam augstākas dāvanas. “Pastāv zināma kārtība, kādā mēs izsakām lūgumus”, lasām Katoliskās Baznīcas katehismā. “Vispirms mēs lūdzam Dieva valstību, pēc tam visu, kas nepieciešams, lai to sagaidītu un veicinātu tās atnākšanu” (2632). Pāvests paskaidroja, ka, lūdzoties “Tēvs mūsu”, mēs lūdzam arī vienkāršas dāvanas, piemēram, “ikdienišķo maizi”, un tas nozīmē – arī veselību, mitekli, darbu. Tās ir lietas, kas mums ir nepieciešamas ikdienā. Bez tam, mēs lūdzam arī grēku piedošanu un mieru mūsu savstarpējās attiecībās, kā arī palīdzību kārdinājumos un atbrīvošanu no ļaunā.
Mūsu dvēsele līdzinās sausai, izkaltušai zemei (sal. Ps 63, 2) – turpināja Francisks. Kādā brīdī mēs visi piedzīvojam melanholiju vai vientulību. Dažreiz mums šķiet, ka viss brūk, ka līdz šim nodzīvotā dzīve ir bijusi veltīga. Un šajās šķietami bezizejas situācijās ir tikai viena izeja, proti, saukšana, lūgšana – uzsvēra pāvests. “Kungs, palīdzi man!”, mēs varam saukt uz Dievu. Lūgšana ir kā gaismas stars visbiezākajā nakts tumsā. Tā paver mums ceļu.
Balstoties uz Svēto Rakstu un Baznīcas tēvu mācību, Francisks norādīja, ka “vaimanā un lūdzas visa radība”, bet tikai cilvēks lūdzas apzināti, zinot, ka vēršas pie Tēva, ka veido ar Viņu dialogu. Tāpēc, ja jūtam vajadzību lūgties, mums nav jākautrējas to darīt – atgādināja pāvests. Un īpaši mums ir jālūdz, kad atrodamies kādās vajadzībās. Daudzi no mums kautrējas kaut ko lūgt no citiem vai lūgt palīdzību. Daudzi kautrējas arī lūgt palīdzību no Dieva. Taču mums nav jākautrējas lūgties un teikt: “Kungs, man vajag to un to”, “Kungs, es atrodos šajās grūtībās”, “Palīdzi man!” Tas ir mūsu sauciens uz Dievu, kas ir Tēvs.
Svētais tēvs atgādināja, ka mums jāiemācās lūgties arī tad, kad iet labi – pateikties Dievam par visu, ko Viņš mums ir devis, jo viss ir Viņa žēlastība. Kungs vienmēr mums dod, vienmēr, bet viss ir žēlastība, viss – uzsvēra pāvests. Tāpēc neapslāpēsim mūsos spontāni radušos lūgumus. Lūguma lūgšana iet roku rokā ar savu ierobežojumu pieņemšanu. Mēs varam tā arī nenonākt līdz ticībai uz Dievu, bet ir grūti neticēt lūgšanai. Tā vienkārši ir; tā mums ir kā sauciens. Katram no mums ir darīšana ar šo iekšējo balsi, kas varbūt var ilgāku laiku klusēt, bet tad kādu dienu pamostas un sauc.
Katehēzes beigu daļā pāvests pauda pārliecību, ka Dievs vienmēr atbild uz mūsu lūgumiem. Ja tas nenotiek šodien, tas var notikt rīt tādā vai citādā veidā. Viņš vienmēr atbild. Dievs dzird arī mūsu stostīšanos, Viņš zina arī mūsu sirds dziļumos palikušos lūgumus, tos, kurus mēs kautrējamies izteikt. Tēvs dāvā mums Svēto Garu, kurš dzīvina katru lūgšanu un visu pārveido. Tas ir tikai pacietības, gaidīšanas jautājums. Advents ir gaidīšanas laiks, bet arī visa mūsu dzīve ir gaidīšanas laiks – sacīja Francisks. Arī lūgšana vienmēr saistās ar gaidīšanu, jo zinām, ka Kungs atbildēs.
Svētais tēvs piebilda, ka Kungs mūs apmeklē ne tikai Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet – katru dienu mūsu sirds dziļumos, ja vien mēs Viņu gaidām. Bieži vien mēs nemaz nepamanām, ka Kungs ir līdzās, ka klauvē pie mūsu durvīm, un palaižam Viņu garām. “Kungs iet garām, Kungs klauvē. Bet ja tavas ausis ir citu trokšņu pilnas, tu nedzirdēsi Kunga aicinājumu. Brāļi un māsas, lūgšana ir gaidīšana”, sacīja pāvests.
