Meklēt

Vatican News
VATICAN POPE

Adventa laiku raksturo aicinājums priecāties

Kāds ir kristīgā prieka priekšnoteikums? – uz šo jautājumu pāvests sniedza atbildi uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”. Trešā Adventa svētdiena ir priecīgā svētdiena. Svētais tēvs norādīja, ka ticīgie priecājas tāpēc, ka Kungs ir tuvu. Vai es par to priecājos? Vai es priecājos par to, ka Kungs mani mīl? – aicināja Francisks padomāt par to.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot svētdien, 13. decembrī, Svētā Pētera laukumā sapulcējušos Romas iedzīvotājus un svētceļniekus, pāvests atgādināja, ka Adventa laiku raksturo aicinājums priecāties. Tas ir priecīgs Jēzus piedzimšanas gaidīšanas laiks. Zināmā mērā to varam salīdzināt ar kāda cilvēka, ko ļoti mīlam, gaidīšanu. Tas var būt, piemēram, kāds draugs, ko jau sen neesam redzējuši, kāds radinieks. Un šī prieka dimensija īpaši izpaužas Adventa trešajā svētdienā, kas iesākas ar svētā Pāvila pamudinājumu: “Vienmēr priecājieties Kungā” (sal. Fil 4, 4.5). Un kāds tam ir iemesls? – jautāja Francisks. Tā iemesls ir tāds, ka “Kungs ir tuvu” (5. p.). “Jo tuvāk mums ir Kungs, jo vairāk priecājamies”, viņš sacīja. “Jo tālāk Viņš ir, jo vairāk mēs skumstam”.

Tā kristiešiem ir regula. Svētais tēvs atzina, ka daudzi ticīgie staigā tā, it kā būtu bērēs – ar noskumušu seju. Viņi nav Jēzus Kristus augšāmcelšanās prieka liecinieki. “Taču Kristus ir augšāmcēlies! Kristus tevi mīl!” uzsvēra pāvests, aicinot mūs par to nedaudz padomāt un uzdot sev jautājumu: “Vai es priecājos par to, ka Kungs man ir tuvu, par to, ka Kungs mani mīl, par to, ka Kungs mani atpestīja?”

Šodienas Jāņa evaņģēlijā lasām par Jāni Kristītāju, kurš, izņemot Dievmāti un svēto Jāzepu, visvairāk gaidīja Mesijas atnākšanu un priecājās, redzot Viņu atnākam (sal. Jņ 1, 6-8.19-28).

Evaņģēlists to pasludina svinīgi: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts (…). Viņš nāca liecības dēļ, lai liecinātu par gaismu”. Jānis Kristītājs ir pirmais Jēzus liecinieks – sacīja pāvests. Jānis liecina ar vārdiem un savas dzīvības atdevi. Viņš īsteno savu misiju, norādot uz Jēzu kā Kristu, kā Dieva Sūtīto, ko jau bija apsolījuši pravieši. Francisks uzsvēra, ka Jānis bija sava laika “līderis”. Viņa slava bija izplatījusies pa visu Jūdeju un tālāk – līdz pat Galilejai. Taču viņš ne mirkli neļāvās kārdinājumam pievērst sev uzmanību. Viņš vienmēr orientēja cilvēku skatienus uz to, kuram bija jānāk. Jānis sacīja: “Viņam es neesmu cienīgs atraisīt sandaļu siksnas” (27. p.). Viņš rīkojās kā Marija, kura sacīja: “Dariet visu, ko Viņš jums teiks”. Svētie vienmēr norāda uz Kungu. Viņu dzīves centrā vienmēr ir Kungs. Tas, kurš nenorāda uz Kungu, nav svēts – sacīja pāvests. Šajā sakarā viņš uzsvēra:

“Lūk, pirmais kristīgā prieka nosacījums: izbeigt koncentrēties uz sevi un ierādīt centrālo vietu Jēzum.”

Tas nav neprāts, jo Jēzus ir patiešām centrs. Viņš ir gaisma, kas piešķir pilnīgu jēgu katra vīrieša un katras sievietes, kas ienāk šajā pasaulē, dzīvei. Tas ir tas pats mīlestības dinamisms, kas ved mani uz iziešanu no sevis, nevis lai es sevi pazaudētu, bet atkal atrastu, sevi dāvājot, meklējot otra cilvēka labumu.

Turpinājumā Francisks norādīja, ka Jānim Kristītājam bija jānoiet garš ceļš, lai varētu liecināt par Jēzu. Prieka ceļš nav “pastaiga” – viņš uzsvēra. Tas nav kaut kas viegls. Lai mēs varētu vienmēr dzīvot priekā, pie tā ir jāstrādā. Jānis jau no savas jaunības atstāja visu, lai pirmajā vietā nostādītu Dievu, lai ar visus sirdi un visiem spēkiem klausītos Viņa Vārdu. Viņš aizgāja tuksnesī, atstājot visu, kas ir virspusējs, lai brīvāk varētu sekot Svētā Gara iedvesmai.

Svētais tēvs atzina, ka, protams, dažas viņa personības iezīmes ir ļoti specifiskas, neatkārtojamas un nav domātas visiem. Taču viņa liecības paraugam var sekot katrs, kurš grib meklēt jēgu savai dzīvei un piepildīt to ar patiesu prieku. Jānis Kristītājs ir paraugs īpaši tiem Baznīcas locekļiem, kuri ir aicināti sludināt Kristu citiem. Viņi to var darīt tikai tad, ja atraisās no sevis un pasaulīgā, un velk cilvēkus nevis pie sevis, bet ved viņus pie Kristus – uzsvēra pāvests.

Viņš piebilda, ka prieks pastāv šajā orientēšanā uz Jēzu. Un priekam vajadzētu raksturot mūsu ticību – šim iekšējam priekam, arī tumšos brīžos, zinot, ka Kungs ir ar mani, ka Kungs ir ar mums, ka Kungs ir augšāmcēlies. Kungs ir mūsu dzīves centrs! Tanī pastāv mūsu prieka būtība.

Svētais tēvs arī aicināja padomāt: Kāda ir mana attieksme? Vai es esmu priecīgs cilvēks, kurš izstaro kristīgo prieku, vai līdzinos tiem noskumušajiem, kuri liekas esam bērēs? Ja manī nemājos ticības prieks, tad es nespēšu liecināt, un citi tad teiks: “Ja ticība tik ļoti skumdina, tad labāk neticēt”.

Noslēgumā Francisks norādīja, ka, lūdzoties “Kunga eņģelis” lūgšanu, mēs redzam to visu pilnīgi īstenojamies Jaunavā Marijā. Viņa klusumā gaidīja Dieva pestīšanas Vārdu, klausījās to, pieņēma un ieņēma. Viņā Dievs kļuva tuvs. Tādēļ Baznīca sauc Mariju par “Mūsu prieka iemeslu”.

13 decembris 2020, 13:05