Meklēt

Vatican News
2020.11.15 Santa Messa nella Giornata mondiale dei Poveri

Pāvests: "Neizniekosim dzīvi, domājot tikai par sevi!"

Svētdien, 15. novembrī, atzīmējot 4. Vispasaules trūkumcietēju dienu, pāvests Svētā Pētera bazilikā celebrēja Svēto Misi. Tajā varēja piedalīties tikai aptuveni 100 ticīgie, kuri pārstāvēja visas pasaules trūkumcietējus. Tā kā tuvojas Ziemassvētku laiks, Francisks aicināja mūs visus domāt nevis par iepirkšanos un iegūšanu, bet padomāt, ko mēs varam dot citiem.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Homīlijā Svētais tēvs komentēja šai svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par talentiem (sal. Mt 25, 14-30). Tajā lasām, ka Kungs, aizbraucot projām, uztic saviem trīs kalpiem talentus un, atgriežoties, pieprasa tos atpakaļ ar uzviju. Kalpiem vajadzēja laist saņemtos talentus apgrozībā un nopelnīt klāt vēl citus. “Līdzībai, ko dzirdējām, ir sākums, centrālā daļa un noslēgums, kas izgaismo mūsu dzīves sākumu, vidu un noslēgumu”, sacīja Francisks.

Runājot par sākumu, pāvests norādīja, ka viss sākas ar lielu labumu. Īpašnieks nepatur sev savas bagātības, bet uztic tās kalpiem, vienam piešķirdams piecus, citam divus talentus, vēl kādam citam – vienu talentu, “katram pēc tā spējām” (Mt 25, 15). Ir aprēķināts, ka viens talents bija līdzvērtīgs aptuveni divdesmit gadu ilga darba algai. Tātad, tas bija pārbagāts labums, ar ko pietika visai dzīvei – atzina Francisks.

Svētais tēvs atgādināja, ka arī mūsu dzīvē viss sākās ar Dieva žēlastību. Viss vienmēr iesākas ar Dieva žēlastību, nevis ar mūsu spēkiem – viņš uzsvēra. Debesu Tēvs katram no mums uzticēja talentus. Mums ir dota liela bagātība, kas ir atkarīga nevis no tā, kas mums pieder, bet no tā, kas mēs esam. Šī bagātība ir mūsu dzīvība, ko esam saņēmuši no Dieva, viss labais, kas ir mūsos, skaistums, ar kādu Dievs mūs apveltīja, lai mēs būtu pēc Viņa attēla. Katrs no mums Viņam ir dārgs, vienreizējs un neaizstājams.

Cik svarīgi ir paturēt to prātā! – uzsvēra pāvests. Mēs, raugoties uz savu dzīvi, bieži vien redzam tikai to, kā mums trūkst, un mēs par to žēlojamies. Mēs neredzam labo un aizmirstam par saņemtajiem talentiem. Dievs mūs labi pazīst, Viņš mums uzticas neraugoties uz mūsu trauslumu un uztic mums savus talentus. Francisks atgādināja, ka Kungs prasa, lai mēs pilnā mērā izmantotu mums šodien piešķirto laiku, bet nevis dzīvotu ar nostaļģiju par pagātni. Nostaļģija izraisa sliktu garastāvokli, tā saindē dvēseli, un mēs vienmēr skatāmies atpakaļ, uz citiem, bet nevis uz savu roku iespējām, ko Kungs mums ir devis.

Runājot par līdzības centrālo jeb vidusdaļu, Svētais tēvs norādīja, ka kalpu uzdevums ir kalpošana. Kalpošana ir arī mūsu pienākums. Tādā veidā mēs ar saviem talentiem nesam augļus un mūsu dzīvei tiek piešķirta jēga. Taču kā izpaužas kalpošanas stils? – viņš jautāja. Saskaņā ar Evaņģēliju, krietnie kalpi ir tie, kuri uzdrošinās riskēt. Ja labais netiek investēts, tad tas tiek zaudēts. Mūsu dzīves lielums ir atkarīgs no tā, cik augļus mēs nesam. Cik daudzi cilvēki pavada dzīvi, tikai krājot, domājot tikai par to, lai viņiem klātos labi, bet nedomā tik daudz par laba darīšanu. To, kuri tiecas tikai pēc savu vajadzību apmierināšanas, bet neredz citu cilvēku vajadzības, dzīve ir ļoti tukša. Dāvanas, kas mums pieder, ir domātas tam, lai mēs tajās dalītos – uzsvēra pāvests. Viņš aicināja mūs uzdot sev jautājumu, vai esmu spējīgs saskatīt citu vajadzības, saredzēt to, kurš atrodas vajadzībās, vai arī dzenos tikai pēc savām vajadzībām.

Homīlijas turpinājumā Svētais tēvs pievērsa uzmanību tam, ka kalpi, kuri investē, kuri riskē, četras reizes tiek saukti par “uzticīgiem” kalpiem. Saskaņā ar Evaņģēliju, būt uzticīgiem nozīmē riskēt. Ja tu neriskēsi, tu būsi kā šis Evaņģēlijā minētais trešais kalps, kurš savu talentu ieraka zemē – brīdināja pāvests. Tu apraksi savas spējas, savas garīgās un materiālās bagātības, tu apraksi visu. Mēs nevaram būt uzticīgi, ja neriskējam. Būt uzticīgiem Dievam, nozīmē veltīt savu dzīvi. Francisks atzina, ka ir skumji, ja kristietis turas tikai pie normu un baušļu ievērošanas. Ar to vien nepietiek. Daži kristieši grib būt tik ļoti “nosvērti”, ka neuzdrošinās riskēt. Viņi tik ļoti rūpējas par sevi, ka sāk iebalzamēt savu dvēseli un beigās pārvēršas par mūmijām.

Ar regulu ievērošanu vien nepietiek. Būt uzticīgiem Jēzum nenozīmē tikai nepieļaut kļūdas. Tā domāja līdzībā aprakstītais slinkais kalps, kuram pietrūka iniciatīvas un radošuma, kurš slēpās aiz nevajadzīgām bailēm un apraka saņemto talentu. Kungs viņu nosauca par “ļauno” kalpu – kaut gan viņš nebija darījis neko sliktu! Patiešām, taču viņš nedarīja arī neko labu. Viņš drīzāk deva priekšroku nolaidības grēkam nekā pakļāva sevi riskam kļūdīties. Svētais tēvs atgādināja, ka Kungs mūs aicina uzvarēt bailes ar mīlestības drosmi un pārvarēt savu pasivitāti.

Šodien, šajos nedrošajos un trauslajos laikos, neizniekosim dzīvi, domājot tikai paši par sevi un izturoties vienaldzīgi. Nepadosimies ilūzijai, sakot: “Miers un drošība” (1 Tes 5, 3). Svētais Pāvils mūs aicina raudzīties īstenībai acīs, neļaut sevi aplipināt ar vienaldzību.

Kā tad mēs varam kalpot saskaņā ar Dieva plānu? – jautāja pāvests. Neuzticīgajam kalpam kungs pasaka, ka viņam vajadzēja uzticēt naudu naudas mainītājiem, lai pēc tam dabūtu atpakaļ ar procentiem. Francisks paskaidroja, ka mums šie “naudas mainītāji”, kuri ir spējīgi nest stabilus procentus, ir nabagi. “Tie ir nabagi. Neaizmirstiet viņus!” mudināja Svētais tēvs. Nabagi ieņem Evaņģēlijā centrālo vietu. Bez nabagiem Evaņģēlijs nav saprotams. Pats Jēzus līdzinājās nabagiem. Viņš, būdams bagāts,  sevi pazemināja, kļuva nabags mūsu dēļ.

Nabagi mums nodrošina mūžīgo renti un jau tagad dod iespēju bagātināties mīlestībā, jo vislielākā nabadzība, ko jāapkaro, ir mūsu mīlestības trūkums. Vislielākā nabadzība, ko jāapkaro, ir mūsu mīlestības trūkums – uzsvēra pāvests. Sakāmvārdu grāmatas autors slavē krietnu sievieti, kas ir darbīga mīlestībā. Viņas vērtība ir augstāka par pērlēm. Viņa “sniedz savu roku nabagam” (Sak 31, 20). Šāda sieviete ir atdarināšanas vērta – sacīja Svētais tēvs, mudinot mūs, tā vietā, lai žēlotos par to, kā trūkst, drīzāk pasniegt savu roku trūkumcietējam. Tādā veidā mēs vairosim savus saņemtos talentus.

Tuvojas Ziemassvētku laiks – turpināja Francisks. Cik gan bieži daudzi cilvēki jautā: “Ko es varētu nopirkt? Kas ir tas, ko es varētu vairāk iegūt? Došos uz veikaliem… nopirkt…”. Pāvests mūs mudināja runāt citādāk: “Ko es varu dot citiem, lai būtu kā Jēzus, kurš atdeva pats sevi un piedzima tieši tajā silītē?”

Pievēršoties līdzības noslēgumam, pāvests atgādināja, ka būs tādi, kuriem viss būs pārpilnībā, un būs tādi, kuri būs izniekojuši savu dzīvi un paliks nabagi. Dzīves beigās atklāsies īstenība. Viss paies, tikai mīlestība, ko būsim dāvājuši, atklāsies kā īsta bagātība. Šajā sakarā Francisks atgādināja pirmo gadsimtu Baznīcas tēva, svētā Jāņa Hrizostoma vārdus: “…pēc tam, kad pienāk nāve un izrāde beidzas, visi noņem bagātības un nabadzības maskas un atstāj šo pasauli. Un viņi tiek tiesāti tikai par viņu darbiem…”. “Ja mēs negribam dzīvot trūcīgi, tad lūgsim žēlastību saskatīt Jēzu trūkumcietējos, kalpot Jēzum trūkumcietējos”, aicināja pāvests.

Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs pateicās visiem tiem uzticīgajiem Dieva kalpiem, kuri nedaudzina sevi, bet vienkārši dzīvo. Viņš pieminēja nesen nogalināto priesteri Roberto Maldžezini, kurš saskatīja Jēzu trūkumcietējos un redzēja, ka dzīves jēga pastāv kalpošanā. Viņš Dieva, kurš mierina, vārdā, lēnprātīgi noslaucīja asaras. Viņa diena iesākās ar lūgšanu, lai saņemtu Dieva dāvanu; viņa dienas vidusdaļa bija tuvākmīlestība. Tādā veidā viņa saņemtā mīlestība nesa augļus; dienas beigas iezīmēja skaidra Evaņģēlija liecība. Šis vīrs bija sapratis, ka jāizstiepj sava roka pretī nabagiem, kurus ikdienā satika, jo katrā no viņiem viņš saskatīja Jēzu.

Pāvests aicināja visus ticīgos lūgt žēlastību nebūt kristiešiem, kuri tikai runā, bet tādiem, kuri apliecina savu ticību darbos.

15 novembris 2020, 11:45