Meklēt

Vatican News
2020.11.02 Santa Messa pro defunti e preghiera nelle tombe del Cimitero Teutonico e nelle Grotte Vaticane

Kristīgā cerība ir drošais enkurs, kas piešķir mūsu dzīvei jēgu

“Šodien mēs lūdzamies par visiem ticīgiem mirušajiem un īpaši par koronavīrusa upuriem – par tiem, kuri nomira vienatnē, nesaņēmuši savu mīļo tuvinieku glāstus; un par visiem cilvēkiem, kuri atdeva savu dzīvību, kalpojot slimajiem” – 2. novembrī mikroblogošanas vietnē Twitter raksta pāvests. Mirušo piemiņas dienā Francisks celebrēja Svēto Misi vēsturiskajā Teitoņu kapsētā, Vatikānā. Savā īsajā uzrunā viņš pievērsās kristīgajai cerībai.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mūsu cerības galamērķis ir Tēva mīlošais un sirsnīgais apskāviens – teica pāvests, ievadot vispārējo lūgšanu. Tēvs mūs gaida savā prieka valstībā. Francisks aicināja lūgties, lai Dievs velk mūs pie sevis un atbalsta šīs dzīves pārbaudījumos.

Ticīgie visā pasaulē, kuri sekoja Svētā tēva vadītajam dievkalpojumam tiešsaistē, kopā ar viņu lūdzās par migrantiem, kas bēg no kariem, dabas katastrofām un vajāšanām, par to, lai mēs pēc šīs pandēmijas, kas atnesa mums ciešanas un nedrošību, pārskatītu savas dzīves ieradumus un savstarpējās attiecības, par to, lai Baznīca būtu cilvēcīgāka un ģimeniskāka, un par visiem mirušajiem.

Homīlijā pāvests uzsvēra, ka kristīgā cerība nepieviļ. Tā ir Dieva dāvana, kas piešķir mūsu dzīvei jēgu. “Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvo un Pastarajā laikā Viņš nostāsies pār pīšļiem”, lasām šīs dienas lasījumā no Ījaba grāmatas (sal. Īj 19, 1.23-27a). Francisks atgādināja, ka Ījabs bija pilnīgi salauzts, taču nebija pazaudējis cerību. Viņš bija drošs, ka savām acīm redzēs Pestītāju.

Šī drošība dzīves vistumšākajā brīdī ir kristīgā cerība – norādīja Svētais tēvs. Cerība ir dāvana, un mums to ir jālūdz no Dieva. “Kungs, dod man cerību”. Visādas nebūšanas noved mūs līdz mazdūšībai, līdz domai, ka priekšā stāv tikai sakāve, ka pēc nāves nekā nebūs, tomēr Ījaba balss atskan un atskan aizvien no jauna: “Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvo un Pastarajā laikā Viņš nostāsies pār pīšļiem; un pēc tam manus pīšļus Viņš apvilks ar ādu, un savā miesā es redzēšu Dievu. Es pats Viņu redzēšu, un manas acis Viņu skatīs”.

Atsaucoties uz apustuļa Pāvila vārdiem, Francisks atkārtoja, ka cerība nepieviļ. Cerība mūs pievelk mūžīgajai dzīvei un mūžīgajam priekam. Cerība ir mūsu enkurs, kas iesniedzas mūžībā. “Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvo, un es Viņu redzēšu”. Pāvests mudināja, lai šos vārdus mēs atkārtojam gan prieka brīžos, gan arī sakāves brīžos. Šī drošā pārliecība ir Dieva dāvana. Cerība ir dāvana, ko pats Dievs mums dod par velti. Tās mērķis ir Jēzus. Cerība mūs ved pie Jēzus, kurš mums apsola mūžīgo dzīvi. Dzīvot cerībā nozīmē pieķerties auklai un stingri turēt to savās rokās, zinot, ka mūsu enkurs ir tur, mūžībā – paskaidroja Svētais tēvs.

Teitoņu kapsēta un tās kapela, kas atrodas Vatikāna teritorijā, ir ļoti vēsturiska vieta. Tā glabā liecības par ģermāņu klātbūtni Mūžīgajā pilsētā un tiek uzskatīta par senāko vācu kapsētu Romā. Tajā galvenokārt ir apbedīti austrieši, vācieši, tirolieši, šveicieši, lihtenšteinieši, luksemburgieši un beļģi. Tur varam atrast garīgo ganu, Svētā Krēsla kongregāciju prefektu un teologu kapu kopas, kā arī pasaulslavenā komponista Ferenca Lista dzīvesbiedres, krievu-poļu grāfienes, Karolīnas Vitgenšteinas kapu.

Vēstures avoti liecina, ka kapsēta atrodas vietā, kur kādreiz bija romiešu imperatora Nērona cirks. Šīs vāciski runājošajiem tik ļoti simboliskās vietas aizsākumi meklējami viduslaikos. 796. gadā imperators Kārlis Lielais ar toreizējā pāvesta Leona III atļauju tur izveidoja “Schola Francorum” – hospīciju vācu svētceļniekiem, kas apmeklēja Mūžīgo pilsētu. Līdz ar Karolingu impērijas norietu šī vieta pilnībā nonāca “Santa Maria della Pietà” bazilikas jurisdikcijā un, tātad, Romas vāciešu rokās. Jaunā baznīca, kas atrodas pie kapsētas, tika uzcelta mēra laikā – 15. gadsimtā. Vienlaikus grupa priesteru izveidoja arī tā saukto “Mirušo nabagu brālību”, lai varētu apbedīt visus Romā mirušos trūcīgos vāciešus. 1876. gadā pāvests Pijs IX kapsētu galīgi novēlēja Romas ģermāņu kopienai.

02 novembris 2020, 18:08