Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Kristietim, kurš lūdzas, ne no kā nav jābaidās

Trešdien, 11. novembrī, vispārējās audiences laikā pāvests turpināja katehēzi par lūgšanu. Šoreiz viņš pievērsās neatlaidībai lūgšanā. “Lūgšana ir kā dzīvības skābeklis”, sacīja Francisks.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot uzrunu, Svētais tēvs pastāstīja, ka kāds viņam esot pateicis: “Jūs pārāk daudz runājat par lūgšanu. Tas nav nepieciešams”. “Nē, tas ir nepieciešams”, uzsvēra pāvests. “Ja mēs nelūgsimies, mums nebūs spēka iet dzīvē uz priekšu. Lūgšana ir kā dzīvības skābeklis. Lūgties nozīmē piesaistīt sev Svēto Garu, kurš mūs vienmēr virza uz priekšu. Tāpēc es tik daudz runāju par lūgšanu”, viņš sacīja.

Jēzus ar dzīves piemēru mums parādīja, ka ir jālūdzas bez mitēšanās. Viņš mācīja, ka lūgšanā mums jābūt neatlaidīgiem. Viņa pastāvīgais dialogs ar Tēvu, kas notika klusumā un sakopotībā, bija visas Viņa misijas kodols. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus mudina savus mācekļus lūgties neatlaidīgi. Viņš aicina nepagurt lūgšanā. Katehisms mums atgādina trīs līdzības no Lūkasa evaņģēlija, kurās tiek izcelta šī lūgšanas iezīme (sal. KBK 2613).

Pāri visam lūgšanai ir jābūt neatlaidīgai. Pirmā līdzība vēstī par draugu, kurš nakts vidū klauvē pie drauga durvīm, jo ir atbraucis ciemiņš, un lūdz viņam maizi. Draugs atbild “nē”, jo jau ir gultā, bet lūdzējs uzstāj tik ļoti, ka viņa draugs ir spiests piecelties un iedot viņam maizi (sal. Lk 11, 5-8). Pāvests atgādināja, ka Dievs ir pacietīgāks par mums.

“Tas, kurš ar ticību neatlaidīgi klauvē pie Viņa sirds durvīm, nepaliek vīlies.”

Mūsu Tēvs labi zina, kas mums ir vajadzīgs. Neatlaidība ir vajadzīga ne jau tādēļ, lai Viņu informētu vai pārliecinātu, bet lai mēs sevī pašos dzīvinātu ilgas un mācītos gaidīt – paskaidroja Francisks.

Otrā līdzība ir par atraitni, kura vēršas pie netaisnīga tiesneša, lai tas viņai palīdzētu. Pat ja šis tiesnesis neviena nebaidās un nevienu nerespektē, tomēr beigu beigās, pateicoties sievietes neatlaidībai, piekrīt izpildīt viņas lūgumu (sal. Lk 18, 1-8). Šī līdzība ļauj mums saprast, ka ticība nav mirkļa impulss, bet drosmīga stāja, lai piesauktu Dievu, arī lai “diskutētu” ar Viņu, nenolaižot rokas ļaunuma un netaisnības priekšā – sacīja pāvests.

Trešajā līdzībā stāstīts par farizeju un muitnieku, kuri iegāja templī Dievu lūgt. Pirmais lielās ar saviem nopelniem, bet otrais jūtas necienīgs pat iet dievnamā tālāk. Viņš turpat, pie durvīm, nometas ceļos un, saucot sevi par grēcinieku, lūdz apžēlošanu. Dievs neuzklausa lepno lūgšanas, bet uzklausa pazemīgo cilvēku lūgumus (sal. Lk 18, 9-14). Šajā sakarā Svētais tēvs uzsvēra, ka īsta lūgšana nevar pastāvēt bez pazemības gara. Tieši pateicoties pazemībai, mēs tiekam mudināti lūgšanā lūgt.

Evaņģēlija mācība ir skaidra – turpināja pāvests. Mums ir vienmēr jālūdzas – arī tad, kad liekas, ka nekam nav jēgas, kad šķiet, ka Dievs ir kurlmēms, vai kad mums liekas, ka lūgšana ir tikai laika zaudēšana.

“Pat ja aptumšojas debesis, kristietis nepārstāj lūgties. Viņa lūgšana iet roku rokā ar ticību.”

Un mums savā ikdienas dzīvē nereti var likties, ka ticība ir ilūzija, ka tie ir neauglīgi pūliņi. Mēs savā dzīvē piedzīvojam tumsas brīžus, kad ticība liekas esam ilūzija. Taču mums vienalga ir jāiet uz priekšu. Daudzi svētie un svētās piedzīvoja ticības nakti un Dieva klusēšanu, bet viņi palika neatlaidīgi lūgšanā.

Tas, kurš šajās ticības naktīs lūdzas, nekad nepaliek viens. Īstenībā, Jēzus ir kaut kas vairāk nekā ticības liecinieks un skolotājs. Viņš mūs uzņem savā lūgšanā, lai mēs varētu lūgties Viņā un caur Viņu. Un tas ir Svētā Gara darbs. Tieši tādēļ Evaņģēlijs mūs aicina lūgt Tēvu Jēzus vārdā – skaidroja pāvests. Pārliecība, ka mēs būsim uzklausīti, pamatojas Jēzus lūgšanā. Tā mums piešķir spārnus.

Šajā kontekstā Svētais tēvs atgādināja skaistos 91. psalma vārdus, no kuriem plūst liela paļāvība: “Ar savu spārnu galiem viņš apklās tevi, un zem viņa spārniem tu patversies, kā vairogs tevi sargās viņa patiesība. Nebaidies no nakts šausmām, ne bultas, kas lido dienā, ne mēra, kas tumsā staigā, ne sērgas, kas uzbrūk dienvidū!” Šī brīnišķīgā lūgšana piepildās Kristū – piebilda pāvests. Bez Jēzus mūsu lūgšanas būtu pakļautas riskam aprobežoties tikai ar cilvēciskiem pūliņiem un nereti - arī neveiksmēm. Taču Viņš uzņēmās uz sevis katru saucienu, katrus mūsu vaidus un lūgumus… katru cilvēcisko lūgšanu.

Noslēgumā Francisks mudināja neaizmirst, ka mūsos lūdzas Svētais Gars. Viņš mūs pamudina lūgties. Viņš mūs ved pie Jēzus. Tēvs un Dēls mums deva Viņu kā dāvanu, lai mēs varētu turpināt iet pretī Dievam. Kad mēs lūdzamies, mūsu sirdīs lūdzas Svētais Gars. Tādēļ kristietis, kurš lūdzas, ne no kā nebaidās – uzsvēra pāvests. Šāds kristietis uzticas Svētajam Garam. Francisks novēlēja, lai šis pats Svētais Gars, lūgšanas Skolotājs, atklāj mums lūgšanas ceļu.

11 novembris 2020, 12:19