Baznīca nav "draugu klubiņš", bet ir Svētā Gara darbs
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Baznīcas pirmie soļi pasaulē bija lūgšanas iezīmēti – sacīja Svētais tēvs. Tā bija Baznīca, kas atradās ceļā, kas darbojās, bet kas smēlās iedvesmu savai misionārajai darbībai tieši lūgšanā. Pirmā Jeruzalemes kristiešu kopiena ir atskaites punkts visām pārējām kopienām. “Un viņi bija uzticīgi apustuļu mācībai, sadraudzībai, maizes laušanai un lūgšanām”, raksta Lūkass Apustuļu darbu grāmatā (2, 41). Kopiena bija uzticīga lūgšanai – uzsvēra Francisks.
Turpinājumā pāvests pievērsās šajā grāmatā minētajām četrām Baznīcas dzīves būtiskajām iezīmēm un atgādināja, ka Baznīcai ir jēga tad, ja tā paliek cieši vienota ar Kristu. Apustuļu mācība, sadraudzība, maizes laušana un lūgšana ir mūsu vienotības ar Kristu pamatā. Tās ir Baznīcas “koordinātes”. Jebkam, kam Baznīcā to trūkst, nav pamata – viņš norādīja. Ikvienu situāciju ir jāizvērtē pēc šīm “koordinātēm” jeb saskaņā ar šiem četriem kritērijiem. Tas, kas tajos neiekļaujas, nav ekleziāls.
Baznīcu veido Dievs un nevis cilvēki ar saviem skaļajiem darbiem. Baznīca nav tirgus. Tā nav uzņēmēju grupa. Tā nav nekāda politiska partija. Baznīca ir Svētā Gara darbs. Jēzus vārds ir tas, kas piešķir jēgu mūsu pūliņiem, un pasaules nākotne ir veidojama pazemībā.
Pāvests atzina, ka, redzot vienu otru kopienu, ir spiests ar nožēlu jautāt, kur tajā ir Svētais Gars, kur ir lūgšana, kur ir savstarpējā mīlestība, kur ir Euharistija. Ja tā visa pietrūkst, tad Baznīca pārvēršas par cilvēcisku sabiedrību, politisku partiju vai uzņēmumu. Taču Svētā Gara klātbūtni nodrošina tieši šīs pieminētās četras “koordinātes”. Ja trūkst Svētā Gara, kas mūs pievelk Jēzum, tad nav arī Baznīcas. Tā vairs nav Baznīca, bet ir tikai skaists “draugu klubiņš”, kurus vieno labi nodomi, bet tur vairs nav Baznīcas, nav sinodalitātes.
Pāvests norādīja, ka tā sauktās “lūgšanu sapulces” Apustuļu darbos atklājas kā spēcīgs evaņģelizācijas dzinējspēks. Tie, kuri tajās piedalās, piedzīvo Jēzus un Svētā Gara klātbūtni. Pirmie kristieši saprata, ka tikšanās ar Jēzu pieredze neapstājās ar Viņa uzkāpšanu debesīs, bet turpinās dzīvē. Lūgšana ielej visā gaismu un visu iekrāso, un Svētais Gars izsauc viņos dedzību.
Atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas katehisma mācību, pāvests norādīja, ka Svētais Gars savai Baznīcai atgādina par Kristu (sal. 2625). Viņa darbs ir atgādināšana par Jēzu. To jau apliecināja pats Jēzus, sakot, ka Viņš jums visu iemācīs un atgādinās. Svētais Gars ir tas, kurš visu laiku mudina kristiešus iet, sludināt un kalpot. Lūgšanā kristietis iegrimst Dievā, kurš mīl katru cilvēku un grib, lai visiem tiktu pasludināts Evaņģēlijs. Dievs ir visu cilvēku Dievs, un Jēzū ir uz visiem laikiem sabrukuši visi šķirošie mūri – uzsvēra Francisks. Apustulis Pāvils atgādina, ka Viņš ir mūsu miers. Jēzus ir vienotības avots.
Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka mums vajadzētu atgūt lūgšanas un adorācijas apziņu. Mums vajadzētu apzināties pielūgsmes nozīmi. Svarīgi pielūgt Kungu klusumā. Pateicoties adorācijas lūgšanai, mēs atzīstam, ka Dievs ir visas vēstures sākums un beigas – sacīja pāvests. Un šī lūgšana ir Gara dzīvā uguns, no kuras rodas spēks liecināt par Kristu un sludināt Viņu pasaulei.
