Meklēt

Vatican News
2020.11.04 Udienza Generale

Kristīgās lūgšanas raksturiezīmes

Pāvests Francisks trešdienas, 4. novembra, katehēzes mācībā runāja par iekšējās dzīves izkopšanas nozīmi. Ja tas netiek darīts, tad mēs nemitīgi “bēguļojam”. Lūgšanai ir īpaši liela nozīmē brīžos, kad mūs piemeklē kādas raizes un grūtības, jo, lūdzoties, mēs pilnīgā paļāvībā ieliekam sevi Dieva rokās.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

No šodienas vispārējās audiences atkal notiek Apustuliskās pils bibliotēkā bez ticīgo piedalīšanās. Uzrunājot ticīgos visā pasaulē, kuri tās norisei sekoja līdzi tiešsaistē, Svētais tēvs ar nožēlu atzina, ka esam spiesti atkal atgriezties pie šāda formāta, lai tādējādi pasargātu sevi no inficēšanās ar Covid. Mums ļoti rūpīgi jāievēro valdības noteiktās norādes – vai tās būtu politiskās varas, vai veselības aprūpes nozares vadītāju nostādnes – viņš uzsvēra. Tādā veidā mēs labāk spēsim sevi pasargāt. “Šo mūsu savstarpējo distanci veltīsim visu labā Kungam un padomāsim, īpaši padomāsim par slimajiem, ārstiem, medmāsām…”, mudināja pāvests, atgādinot, ka šie cilvēki pakļauj savu dzīvību riskam, bet to dara ar mīlestību. “Lūgsimies par viņiem!”

Turpinot katehēžu ciklu par lūgšanu, Francisks šoreiz aplūkoja tematu “Jēzus – lūgšanas skolotājs”. Savas atklātās darbības laikā Jēzus nemitīgi atgādina par lūgšanas spēku. Un jo vairāk Viņš bija aizņemts ar cilvēku vajadzībām, jo vairāk izjuta nepieciešamību lūgties – atkal un atkal būt ar Tēvu un Svēto Garu, atpūsties šajā Trīsvienības kopībā. Viņš īpaši pirms rītausmas devās kalnos, lai būtu vienatnē ar Tēvu un lūgtos. Jēzus ienirst šajās dziļajās attiecībās ar Tēvu, tas ir, ienirst Mīlestībā, pēc kā slāpst katra dvēsele. Pāvests atzina, ka Jēzus lūgšana ir noslēpumaina realitāte, no kuras varam tikai kaut ko nojaust, bet kas ļauj mums pareizā gaismā ieraudzīt visu Viņa misiju.

Piemēram, kādā sabata dienā Kafarnaumas pilsētiņa pārvēršas par “lauka slimnīcu”. Pēc saules rieta cilvēki atnes pie Jēzus visus slimos un Viņš tos dziedina. Taču pirms saules lēkta Viņš “pazūd” – Jēzus aiziet uz tuksnešainu vietu, kur lūdzas. Sīmanis un citi Viņu meklē un, atraduši, saka: “Visi tevi meklē!” Jēzus tiem atbild, ka Viņam ir jāiet sludināt arī uz citiem ciemiem, jo tādēļ Viņš ir atnācis (sal. Mk 1, 35-38).

Šajā sakarā pāvests norādīja, ka lūgšana ir kā tāda “stūre”, kas vada Jēzu. To, kur Viņam doties misijā, nosaka nevis panākumi, ne arī šī frāze “visi tevi meklē”, bet lūgšana. Jēzus ļauj, lai Tēvs vada Viņa soļus, bet nevis citi. Viņš izvēlas to mazāk ērtāko ceļu.

Francisks citēja Katoliskās Baznīcas katehisma fragmentu, kurā lasām, ka “Jēzus mūs māca lūgties jau tad, kad Viņš pats lūdzas”, un, raugoties uz Jēzus piemēru, norādīja uz dažām kristīgās lūgšanas raksturiezīmēm. Kādas tās ir?

Pirmkārt, Jēzus mums atklāj, ka lūgšana ir pirmais, pēc kā, iesākot jaunu dienu, slāpst mūsu dvēsele. Lūgšana ir kaut kas tāds, kas tiek praktizēts vēl pirms rītausmas, pirms mostas pasaule. Tā piešķir jēgu mūsu ikdienas pūliņiem. Diena, kas nodzīvota bez lūgšanas, var kļūt nogurdinoša un garlaicīga – viss, kas ar mums notiek, var pārvērsties par sava veida paciestu sliktumu un aklu likteni.

“Lūgšana vispirms ir klausīšanās un satikšanās ar Dievu.”

Ja mēs lūgsimies, tad ikdienas problēmas kļūs mums nevis par šķēršļiem, bet par paša Dieva aicinājumiem sadzirdēt un iziet pretī tiem, kuri atrodas mums līdzās. Tādā veidā dzīves pārbaudījumi pārvērtīsies par izdevību pieaugt ticībā un tuvākmīlestībā. Ikdienas gājums ar visām tā grūtībām iegūs “aicinājuma” perspektīvu. Pāvests norādīja, ka lūgšanai piemīt spēks pārveidot labajā to, kas citādi dzīvē būtu kā tāds “lāsts”. Lūgšanai piemīt spēks pavērt plašus prāta un sirds apvāršņus.

Otrkārt, lūgšana ir māksla, kurā ir jāvingrinās ar neatlaidību. Pats Jēzus mūs mudina klauvēt un klauvēt. Mēs visi protam izteikt šautru lūgšanas, kas rodas kāda konkrēta brīža emociju iespaidā, taču Jēzus mūsos ieaudzina citāda veida lūgšanu – tādu, kurā vajadzīga disciplīna, vingrināšanās. Neatlaidīga lūgšana mūs pārveido. Pateicoties tai, satricinājumu brīžos mēs kļūstam stiprāki.

“Lūgšanā mēs saņemam žēlastības atbalstu no Dieva, kurš mūs mīl un vienmēr sargā.”

Treškārt, Jēzus lūgšanu raksturo arī atrašanās vienatnē. Pāvests paskaidroja, ka cilvēks, kurš lūdzas, gan nebēg no pasaules, bet dod priekšroku “tuksnešainām vietām”. Klusumā var atskanēt mūsu visdziļākās balsis, ko citādi mēģinām apslāpēt – tur var atklāties visapslēptākās vēlmes, patiesības, kurām mēs stūrgalvīgi pretojamies utt.

“Klusumā runā Dievs. Katram cilvēkam ir vajadzīga sava dzīves telpa, kur viņš varētu izkopt iekšējo dzīvi un atrast jēgu savām darbībām.”

Ja mums nav iekšējās dzīves, tad mēs kļūstam virspusīgi, nemierīgi, satraukti – atgādināja Francisks. Nemierpilnas bailes mums tik ļoti nāk par sliktu! – viņš uzsvēra. Tāpēc mums ir jāpievēršas lūgšanai. Ja nav iekšējās dzīves, tad mēs bēgam no īstenības un arī no sevis. Mēs kļūstam par vīriešiem un sievietēm, kas vienmēr bēguļo.

Visbeidzot, Jēzus lūgšana mums atklāj, ka viss nāk no Dieva un atgriežas pie Viņa. Dažreiz mēs sevi uzskatām par visa kungiem vai arī, taisni otrādi, pazaudējam savu pašcieņu. Mēs iekrītam vienā vai otrā galējībā. Pāvests norādīja, ka lūgšana mums palīdz atrast līdzsvaru starp Dievu un visu radīto. Lūgties nozīmē pilnīgā paļāvībā ielikt sevi Tēva rokās, kā to darīja Jēzus, kad bailēs lūdzās Olīvu dārzā. “Tēvs, Tev viss ir iespējams…, bet, lai notiek Tava griba!” – Viņš sacīja.

Kad mēs kļūstam nemierīgi, kad uzmācas raizes, tad ir vērts sevi ielikt Tēva rokās – atgādināja Francisks. Tad Svētais Gars pārveidos mūs no iekšienes un palīdzēs mierīgi pieņemt Tēva gribu. Noslēgumā pāvests aicināja saskatīt Jēzū lūgšanas skolotāju un doties Viņa skolā. “Es jums galvoju”, viņš piebilda, “ka tad atradīsim mieru un prieku”.

04 novembris 2020, 13:21