Neatliksim sagatavošanos mūžībai uz pēdējo brīdi
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests norādīja, ka svētdienas Evaņģēlija fragments par piecām gudrajām un piecām negudrajām jaunavām (sal. Mt 25, 1-13) ir mums adresēts aicinājums turpināt savas pārdomas par mūžīgo dzīvi, kuras sākām Visu svēto svētkos un Mirušo piemiņas dienā. Jēzus stāsta līdzību par jaunavām, kuras tika ielūgtas kāzu svinībās, kas simbolizē Debesu valstību. Francisks pastāstīja, ka Jēzus laikā bija ierasts svinēt kāzas naktī. Tādēļ ielūgto viesu svīta gāja ar iedegtām lāpām. Dažas jaunavas bija negudras, jo paņēma lāpas, bet nepaņēma līdzi eļļu. Līgavainim atnākot, viņu lāpas sāka dzist. Kamēr viņas gāja nopirkt eļļu, gudrās jaunavas kopā ar līgavaini iegāja kāzu namā, bet negudrās, ieradušās par vēlu, tika atstātas aiz durvīm.
Šajā līdzībā Jēzus grib mums pateikt, ka mums ir jābūt gataviem Viņu satikt – sacīja pāvests. Runa nav tikai par gala tikšanos ar Jēzu, bet arī par mazākām vai lielākām satikšanām ikdienā, gaidot šo pēdējo satikšanos mūsu dzīves beigās. Lai satiktos ar Jēzu, nepietiek tikai ar “ticības lāpu”, bet ir vajadzīga arī “tuvākmīlestības un labo darbu eļļa”. Francisks paskaidroja, ka ticība, kas mūs patiesi vieno ar Jēzu ir tāda ticība, kas izpaužas tuvākmīlestības darbos (sal. Gal 5, 6).
Šādu nostāju pauž gudrās jaunavas. Būt gudriem un prātīgiem nenozīmē gaidīt pēdējo brīdi, lai atbilstu Dieva žēlastībai, bet darīt to aktīvi jau tūlīt, sākt jau no šī brīža. Kāds varbūt iebildīs, sakot: “Es… jā, es vēlāk atgriezīšos…”. “Atgriezies šodien! Izmaini savu dzīvi šodien!” – mudināja Svētais tēvs, atzīstot, ka tas, kurš saka, ka atgriezīsies rīt, to pašu teiks arī rīt, un tā nekad līdz tam nenonāks. Ja mēs gribam būt gatavi brīdim, kad pienāks satikšanās ar Kungu, tad mums jau no šī momenta ir jāsadarbojas ar Viņu un Viņa mīlestības iedvesmā jādara labie darbi – uzsvēra pāvests.
Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs atzina, ka, diemžēl, gadās, ka mēs aizmirstam savu dzīves mērķi, tas ir, aizmirstam, ka mums priekšā stāv galīgā satikšanās ar Dievu, un tādā veidā mēs pazaudējam gaidīšanas jēgu un absolutizējam tagadni. Tad, kad mēs raugāmies tikai uz tagadni, tas pazaudējam gaidīšanas jēgu, kas ir tik ļoti svarīga un nepieciešama. Mēs dzīvojam tā, it kā nekad nenāktos aiziet no šīs dzīves. Un mums rūp tikai tas, lai iegūtu, ienirtu šajā dzīvē, iekārtotos.
Ja mēs vadīsimies tikai pēc tā, kas mums liekas pievilcīgāks, un meklēsim tikai savas intereses, tad mūsu dzīve kļūs neauglīga un mēs neiekrāsim necik eļļas savām lampām. Līdz ar to šīs lampas izdzisīs vēl pirms satiksimies ar Kungu – norādīja pāvests. Viņš uzsvēra, ka mums ir jāizdzīvo šodiena, bet ir jāorientējas uz rītdienu, uz šo satikšanos ar Kungu. Tad šī šodiena būs cerības piepildīta.
Ja mēs būsim nomodā un darīsim labu, tādējādi atbilstot Dieva žēlastībai, tad varēsim ar mierīgu sirdi sagaidīt līgavaiņa atnākšanu. Kungs varēs ierasties pat tad, kad gulēsim. Par to mums nevajadzēs uztraukties, jo mums būs eļļas rezerves, ko būsim sakrājuši ar saviem ikdienas labajiem darbiem un Viņa gaidīšanu.
Noslēgumā Francisks aicināja lūgt Vissvētākās Jaunavas Marijas aizbildniecību, lai viņa palīdz mums īstenot savu ticību darbos, kā to darīja viņa. Ticība, kas izpaužas darbos, ir spožā lāpa, ar kuru varēsim iziet cauri naktij, pārkāpjot nāves slieksni, un nonākt lielajā mūžīgās dzīves mielastā.
