Bībeles Psalmi – lūgšanas "mācību grāmata"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Cik ilgi vēl, Kungs, tu mani aizmirsīsi, cik ilgi tu slēpsi savu vaigu no manis? Cik ilgi vēl glabāšu dvēselē rūpes un sirdī raizes – tā cauru dienu? Cik ilgi vēl celsies ienaidnieks pār mani? (…) Bet es – tavai žēlastībai es uzticos, līksmo man sirds, ka tevis glābta! Es dziedāšu Kungam, jo viņš man dāsns!” (Ps 13, 2-3.6). Šie psalma vārdi izskanēja vispārējās audiences laikā. Tā notika Pāvila VI zālē, Vatikānā.

Pāvests uzrunas sākumā paskaidroja, Psalmu grāmata ietilpst gudrības grāmatu kategorijā, jo caur dialoga ar Dievu pieredzi tā mūs māca, kā lūgties. Psalmos tiek izteikti visi cilvēciskie pārdzīvojumi – prieki, sāpes, ciešanas, cerības, rūgtums – viss, kas iezīmē mūsu dzīvi. Atsaucoties uz Katoliskās Baznīcas katehismu, Francisks atgādināja, ka katrs psalms ir tik atturīgs un neizpušķots, ka ar to var patiesi lūgties jebkura sociālā stāvokļa un ikviena laikmeta cilvēks (sal. 2588). Lasot un pārlasot psalmus, mēs iepazīstam lūgšanas izteiksmes veidu. Dievs iedvesmoja Dāvidu un citus autorus, lai katram no mums atklātu, kā Viņu slavēt, pateikties Viņam un lūgt Viņu priekos un bēdās, kā arī, kā stāstīt par Viņa brīnumainajiem darbiem un Viņa likumu. Vienu vārdu sakot, psalmi ir Dieva vārds, ko mēs, cilvēki, izmantojam, lai sarunātos ar Viņu.

Psalmi nav kaut kas abstrakts. Lai ar tiem lūgties, pietiek, lai mēs būtu tādi, kādi esam. Lai mēs labi lūgtos, mums nekas nav jātēlo, mums jābūt tādiem, kādi esam – uzsvēra pāvests. Mums nav jāmēģina “nomaskēt” savu dvēseli. Mums jāstājas Kunga priekšā tādiem, kādi mēs esam – ar visu labo un slikto, kas ir mūsos. Psalmos ciešanas pārvēršas par lūgumu – piebilda Svētais tēvs.

Daudzu lūgumu vidū viens ir dominējošais. Tas ir kā nepārtraukts kliedziens, kas vijas cauri visai grāmatai. Tas ir lūgums, ko mēs daudzreiz atkārtojam: “Cik ilgi vēl, Kungs? Cik ilgi?” Katrās ciešanās cilvēks tiecas pēc atbrīvošanas, lejot asaras, meklē mierinājumu, ciešot ievainojuma sāpes, ilgojas pēc dziedināšanas. “Cik ilgi vēl, Kungs, man nāksies to paciest? Uzklausi mani, Kungs!”. Pāvests atzina, cik gan bieži mēs tā lūdzamies: “Cik ilgi vēl, Kungs? Izbeidz, Kungs… Cik ilgi?”

Turpinājumā Svētais tēvs paskaidroja, ka, nemitīgi uzdodot šādus jautājumus, psalmi mūs māca nepierast pie sāpēm un atgādina, ka dzīvība nevar tikt glābta, ja tā netiek dziedēta. Cilvēka dzīve ir kā viens mirklis, bet tas, kurš lūdzas, apzinās savu vērtību Dieva priekšā un nojauš, cik liela nozīme ir lūgšanai jeb šādam saucienam uz Dievu. Francisks uzsvēra, ka tieši tas ir ļoti svarīgi. Kad mēs dodamies lūgties, mēs to darām tāpēc, ka zinām, ka esam vērtīgi Dieva acīs. Pat ja mēs par to nedomājam, tomēr to jūtam savā zemapziņā. Šo patiesību mūsos uztur Svētais Gars. Mēs esam vērtīgi Dieva acīs, un tāpēc mēs lūdzamies.

Psalmi ir nemitīgs sauciens uz Dievu, jo sāpes mūsu dzīvē izpaužas visdažādākajos veidos. Mēs ciešam slimību, naida, karu, vajāšanu, neuzticēšanās dēļ, kā arī tādēļ, ka mūs piemeklē nāve, kas ir visaugstākā mēra “skandāls” jeb ieļaunojums. Nāve psalmos tiek parādīta kā cilvēka visneprātīgākais ienaidnieks. Psalmu autors lūdz, lai tur, kur visi cilvēciskie pūliņi ir izsmelti, iejaucas Dievs. Lūk, tādēļ lūgšana jau pēc savas būtības ir pestīšanas ceļš un pestīšanas sākums – piebilda pāvests.

Francisks atzina, ka šajā pasaulē cieš visi – gan tie, kuri tic uz Dievu, gan arī tie, kuri Viņu noraida. Taču psalmos sāpes pārvēršas par attiecībām – viņš uzsvēra. Cilvēks sauc pēc palīdzības un gaida, kad dzirdīga auss viņu sadzirdēs. Šis sauciens nevar palikt bez atbildes. Arī sāpes, ko mēs ciešam, nevar būt tikai universālā likuma specifiski gadījumi. Tās vienmēr ir “manas” sāpes. Asaras nav kaut kas vispārīgs, tās ir “manas” asaras. Katram ir savas asaras. Manas asaras un manas sāpes ir kā pamudinājums nemitīgi lūgties.

Uzrunas turpinājumā Svētais tēvs pastāstīja, ka pirms ienākt Pāvila VI zālē, viņš satikās ar nesen Komo diecēzē nogalinātā priestera vecākiem. Šis priesteris tika nogalināts tieši brīdī, kad veica savu kalpojumu. “Šo vecāku asaras ir “viņu” asaras”, uzsvēra pāvests, “un viņi labi zina, cik ļoti cieta, redzot savu dēlu atdodam savu dzīvību, kalpojot nabagiem”.

Kad mēs gribam kādu mierināt, mēs neatrodam vārdus. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nevaram “iejusties otra ādā”, apzināties tās sāpes, ko piedzīvo otrs. Tāpēc ka otra cilvēka asaras ir “viņa” asaras. Tas pats ir ar mums. Manas asaras ir “manas” asaras, un ar šī asarām es vēršos pie Kunga.

Pāvests atgādināja, ka Dievam ir svētas visu cilvēku asaras. 56. psalma autors lūdzas šādiem vārdiem: “Manas klaida dienas tu esi saskaitījis! Jel met manas asaras savā traukā – vai tas nav rakstīts tavā grāmatā?” (9). Dieva priekšā mēs neesam anonīmas būtnes vai numuri – sacīja Francisks. Mēs esam “sejas un sirdis”, un Dievs katru no tām pazīst un zina mūsu vārdu.

Psalmi atklāj, ka ticīgais, kurš lūdzas, saņem atbildi. Viņš zina, ka, pat ja visas cilvēciskās durvis būs aizslēgtas, Dieva durvis vienmēr ir atvērtas. Pat ja visa pasaule būt izteikusi spriedumu un viņu notiesājusi, Dievā vienmēr ir glābšana. Svarīgi, lai mēs lūgšanā apzinātos, ka Kungs vienmēr mūs dzird. Jā, problēmas ne vienmēr atrisinās. Cilvēks, kurš lūdzas, nedzīvo ilūzijā. Viņš saprot, ka daudzi jautājumi šīs zemes virsū paliek neatrisināti. Daudzām lietām nav izejas. Ciešanas būs vienmēr. Kad vienu cīņu būsim izcīnījuši, tad piedzīvosim nākamās. Bet, ja esam sadzirdēti, tad viss ir panesams – uzsvēra Francisks.

Pāvests atzina, ka visļaunākais, kas var notikt, tās ir ciešanas pamestībā. Taču no tā mūs paglābj lūgšana. Var gadīties un bieži gadās, ka mēs nesaprotam Dieva plānus, taču mūsu sauciens nonāk pie Viņa – pie Kunga, kuram ir Tēva sirds, un kurš pats raud par katru savu dēlu un meitu, kas cieš un mirst.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs padalījās savā pieredzē. Viņš atzina, ka ciešanu brīžos domā par to, kā raudāja Jēzus. Tas viņam palīdz. Viņš domā par Jēzu, kurš raudāja par Jeruzalemi vai pie sava drauga Lācara kapa. “Dievs par mani raudāja”, teica pāvests. “Dievs raud. Viņš raud par to, ka mēs ciešam.” Kāds garīgais autors esot teicis, ka Dievs kļuva cilvēks, lai varētu raudāt.

Doma par to, ka Jēzus par mani raud, kad man sāp, nes man mierinājumu. Tas man palīdz iet uz priekšu. Ja mēs uzturēsim ar Viņu attiecības, dzīve netaupīs mums ciešanas, taču mūsu priekšā plaši pavērsies labā apvāršņi un mēs virzīsimies uz piepildījumu. “Drosmi, uz priekšu lūgšanā!”, mudināja Svētais tēvs. “Jēzus vienmēr ir mums līdzās”.