Meklēt

Vatican News
PJD atklāšana Panamā 2019. gadā PJD atklāšana Panamā 2019. gadā  (Vatican Media)

Iznākusi pāvesta Franciska sociālā enciklika “Fratelli tutti”

Brālība un sociālā draudzība – tie ir pāvesta norādītie ceļi, pa kuriem ejot, varam veidot labāku, taisnīgāku un mierīgāku pasauli. Šajos pūliņos jāiesaistās visiem – gan atsevišķām institūcijām, gan tautām. Jaunajā dokumentā Francisks saka uzstājīgu “nē” kariem un vienaldzības globalizācijai.

Izabella Piro, Jānis Evertovskis – Vatikāns

Kādi ir tie cēlie ideāli un konkrētie ceļi, ko būtu jāiet tam, kurš grib celt taisnīgāku un brālīgāku pasauli, veidojot savas ikdienas attiecības, darbojoties sociālajā dzīvē, politikā, dažādās institūcijās? – tas ir pamatjautājums, uz kuru tiecas sniegt atbildi “Fratelli tutti”. Pāvests to dēvē par “sociālu encikliku” (6), kurai ir aizņēmies nosaukumu no svētā Asīzes Franciska “Pamācībām”, kur viņš lietoja šos vārdus, “lai grieztos pie visiem brāļiem un māsām un piedāvātu viņiem Evaņģēlija garšas piesātinātu dzīves veidu” (1). Enciklikas mērķis ir vairot cilvēkos visā pasaulē ilgas pēc brālības un sociālās draudzības. Fonā figurē Covid-19 pandēmija, kas, kā norāda Francisks, “negaidīti ielauzās tieši laikā, kad rakstīju šo encikliku”. Taču globālā epidemioloģiskā krīze labāk parādīja, ka “neviens nevar viens pats sevi izglābt” un ka ir patiešām pienākusi stunda “sapņot par vienu vienīgu cilvēces saimi”, kurā mēs “visi esam brāļi” (7-8).

Dokuments sastāv no astoņām nodaļām. Pirmajā “Noslēgtās pasaules ēnas” pāvests pievēršas dažām mūsu laikmeta novirzēm – tādu jēdzienu kā demokrātija, brīvība, taisnīgums manipulācijai un sagrozīšanai; egoismam un vienaldzībai par kopējo labumu; uz peļņu un atkritumu kultūru balstītās tirgus loģikas dominancei; bezdarbam, rasismam, nabadzībai; tiesību nevienlīdzībai un ar to saistītajām tādām novirzēm kā verdzība, cilvēku tirdzniecība, sieviešu izmantošana un pēc tam piespiešana veikt abortus, orgānu tirdzniecība (10-24). Runa ir par globālām problēmām, kuru risināšana pieprasa globālu rīcību – uzsver pāvests, vienlaikus ceļot trauksmi arī attiecībā uz “mūru kultūru”, kas ved pie organizētās noziedzības zelšanas, bailēm un vientulības (27-28).

Visām šīm ēnām enciklika tomēr stāda pretī spožo Labā samarieša piemēru, veltot tam otro nodaļu “Uz ceļa svešinieks”. Šajā nodaļā pāvests uzsver, ka slimajā sabiedrībā, kas griež muguru sāpēm un kas ir “analfabēte” vājo un trauslo aprūpē (64-65), mēs visi esam aicināti kļūt otram par tuvāko (81), pārvarot aizspriedumus un personīgās intereses. Mēs visi, patiešām, esam līdzatbildīgi par tādas sabiedrības veidošanu, kura prastu iekļaut, integrēt un atvieglot cietēju ciešanas (77). Mīlestība veido tiltus, un mēs “esam radīti mīlestībai” (88) – piebilst pāvests, mudinot īpaši kristiešus katra atstumtā vaigā saskatīt Kristu (85). Mīlestības spējas princips saskaņā ar “universālo dimensiju” (83) ir iekļauts arī trešajā nodaļā “Plānot un radīt atvērtu pasauli”. Šajā nodaļā Francisks mūs mudina “iziet no sevis”, lai atrastu “pilnību” citos (88) un atvērtos savam tuvākajam atbilstoši tuvākmīlestības dinamismam, kas liek mums tiekties uz “universālo vienotību” (95). Būtībā – atgādināts enciklikā – cilvēka dzīves garīgo lielumu nosaka mīlestība, kas skubina mūs meklēt otra labā to labāko (92-93). Tā kā solidaritātes un brālības apziņa rodas ģimenē, tad pienākas īpaši sargāt un cienīt ģimenes, jo viņu “primārā un neaizstājamā misija saistās ar audzināšanu” (114).

Tiesības dzīvot cienīgu dzīvi nedrīkst tikt liegtas nevienam – apgalvo pāvests. Un tā kā tiesībām nav robežu, tad neviens, neatkarīgi no dzimšanas vietas, nevar palikt izslēgts (121). Šajā perspektīvā pāvests aicina mūs pievērst uzmanību arī “starptautisko attiecību ētikai” (126), norādot, ka valstu teritoriālie labumi nedrīkst tikt liegti tiem, kuri atrodas trūkumā un ierodas no citurienes. Tātad, dabiskās privātīpašuma tiesības nostāsies sekundārā plānā attiecībā pret principu, saskaņā ar kuru radītie labumi ir paredzēti visiem (120). Enciklikā tiek īpaši atzīmēts arī jautājums par ārējo parādu: aizvien turoties pie principa, ka tas ir maksājams, tiek tomēr vēlēts, lai tas nekļūtu par šķērsli trūcīgāko zemju attīstībai un izdzīvošanai (126).

Savukārt migrācijas tēmai ir veltīta daļa otrās nodaļas un visa ceturtā nodaļa “Sirds, kas atvērta visai pasaulei”: ar savām “saplosītajām dzīvēm” (37), migranti , kas bēg no kariem, vajāšanām, dabas katastrofām, no tiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem nodarbojas ar cilvēktirdzniecību, atrauti no savām dzimtajām kopienām, ir jāuzņem, jāaizsargā, jāatbalsta un jāintegrē. Valstīm, kas tos uzņem, ir jāatrod pareizais līdzsvars starp savu pilsoņu tiesību aizsardzību un to, lai nodrošinātu migrantu uzņemšanu un palīdzības sniegšanu viņiem (38-40). Pāvests īpaši norāda uz dažiem “būtiskiem soļiem”, ko būtu jāsper, lai nāktu pretī sevišķi tiem, kuri bēg no “smagās humanitārās krīzes”. Viņš iesaka vienkāršot vīzu piešķiršanas procedūras, atvērt humanitāros koridorus, nodrošināt pajumti, gādāt par drošību un sniegt nepieciešamākos pakalpojumus, dot darba un mācīšanās iespējas, ļaut ģimenēm atkal apvienoties, aizsargāt bērnus un garantēt reliģisko brīvību. Pāvests uzsver, ka ir vajadzīga globāla pārvaldība migrācijas jautājumos un pievēršanās ilgtermiņa projektiem (129-132).

Piektās nodaļas temats ir “Labāka politika”, kas pārstāv vienu no vērtīgākajām tuvākmīlestības formām, jo kalpo kopējam labumam (180). Labākā politika ir tāda, kas aizsargā tiesības uz darbu un cenšas visiem nodrošināt iespēju attīstīt savas spējas (162). Enciklikā tiek uzsvērts, ka politiskās darbībās uzdevums ir rast risinājumu visam, kas aizskar cilvēka pamattiesības – tādām problēmām kā sociālā atstumtība, orgānu, ieroču un narkotiku tirdzniecība, seksuālā izmantošana, paverdzināšana darbā, terorisms un organizētā noziedzība. Cilvēktirdzniecību pāvests sauc par “cilvēces kauna traipu” un uzstājīgi aicina izskaust to uz visiem laikiem. Bez tam arī badu viņš dēvē par “kriminālnoziegumu”, jo tiesības saņemt pārtiku ir visu cilvēku “neatņemamās tiesības” (188-189).

Sestajā nodaļā “Dialogs un sociālā draudzība” iznirst dzīvības kā “tikšanās mākslas” jēdziens. Runa ir par spēju satikt visus – arī tos, kas atrodas pasaules perifērijās, jo no visiem varam kaut ko mācīties un neviens nav nederīgs (215).

Savukārt septītajā nodaļā “Jaunas saskarsmes soļi” pāvests pievēršas miera vērtībai un veicināšanai. Viņš uzsver, ka miera veicināšanas centieni ir vērsti uz tādas sabiedrības veidošanu, kura balstītos uz kalpošanas citiem un tiektos pēc savstarpējas izlīgšanas un attīstības. Miera veicināšanas process ir māksla, kurā jāpiedalās visiem, un šim uzdevumam nekad nebūs gala (227-232). Ar mieru saistās piedošana. Enciklikā tiek norādīts, ka mums ir jāmīl visi bez izņēmumiem, taču mīlēt apspiedēju nozīmē palīdzēt viņam mainīties un nepieļaut, lai viņš turpinātu apspiest savu tuvāko (241-242). Piedot nenozīmē nesodīt. Piedošana saistās ar taisnīgumu un piemiņu, jo piedot nenozīmē aizmirst, bet – atteikties no ļaunā un atriebības destruktīvā spēka. Nekad nedrīkstam aizmirst tādas briesmas kā Holokausts vai atombumbu nomešanu pār Hirosimas un Nagasaki pilsētām – atgādina pāvests. Viena septītās nodaļas daļa ir veltīta karam.

Pēdējā, tas ir, astotajā nodaļā “Reliģijas kalpošanai brālībai pasaulē” pāvests atgādina, ka terorisma pamatā ir nevis reliģijas, bet reliģisko tekstu maldīgā izpratne, kā arī tādas politikas, kas veicina badu, nabadzību, netaisnību un apspiešanas (282-283). Miera ceļš reliģiju starpā, tātad, ir iespējams. Tādēļ visiem ticīgajiem ir jānodrošina reliģijas brīvība, kas cilvēka pamattiesības (279). Enciklikā īpaša uzmanība tiek veltīta arī Baznīcas lomai (276-278).

Visbeidzot, pāvests Francisks citē 2019. gada 4. februārī Abū Dabī parakstīto Deklarāciju par brālīguma un miera veicināšanu un aicina, lai cilvēku brālības vārdā tiktu piemērots dialogs kā ceļš, kopīga sadarbība – kā rīcība un vienam otra iepazīšana – kā metode un kritērijs (285).

04 oktobris 2020, 12:22