Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Jēzus lūgšana – mīlestības dialogs ar Tēvu

“Jēzus – lūgšanas vīrs” – šādam tematam pāvests veltīja 28. oktobra katehēzes mācību. Pat ja mēs jūtamies visu atstumti, grēcīgi un nevienam nederīgi, mēs varam lūgt, lai Jēzus lūgšana kļūst arī par mūsējo. Tad mēs sadzirdēsim maigo balsi, kas mums teiks: “Tu esi Dieva mīlētais bērns. Tu esi debesu Tēva prieks”.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot trešdienas vispārējo audienci, Francisks atgādināja, ka nevar doties pie svētceļniekiem, lai ar katru sasveicinātos, jo pandēmijas dēļ ir jāizvairās no drūzmēšanās. Pret šo “kundzi”, ko sauc par Covid un kas mums nodara daudz ļauna, ir jāizturas ļoti piesardzīgi – viņš norādīja. Mums ir jāievēro distance. “Tāpēc piedodiet, ka es nenokāpju lejā, lai ar jums sasveicinātos”, teica Svētais tēvs. “Es sveicinu jūs no šejienes un paturu jūs visus savā sirdī. Jūs, savukārt, paturiet mani savā sirdī un lūdzieties par mani. Mēs varam lūgties viens par otru, ievērojot distanci. Paldies par sapratni!”

Katehēzes mācībā Francisks aplūkoja Jēzus kristīšanas notikumu (sal. Lk 3, 21-22). Kristus sāk savu atklāto darbību ar kristību Jordānas upē. Evaņģēliju autori ir vienisprātis par to, cik šī epizode ir svarīga. Viņi stāsta, ka visa tauta bija sakopota lūgšanā, un precizē, ka šim notikumam bija skaidra gandarīšanas iezīme (sal. Mk 1, 5; Mt 3, 8). Tauta gāja pie Jāņa saņemt kristību grēku piedošanai. Šo notikumu iezīmēja gandarīšana, atgriešanās.

Tātad, Jēzus pirmais atklātās darbības akts bija piedalīšanās kopīgā tautas lūgšanā, gandarīšanas lūgšanā, kad visi atzina sevi par grēciniekiem – skaidroja Svētais tēvs. Tāpēc Jānis Kristītājs mēģina pretoties, sakot, ka viņam būtu jāsaņem kristība no Jēzus, bet Jēzus nāk pie viņa (sal. Mt 3, 14). Taču Jēzus ir uzstājīgs. Viņš rīkojas, paklausot Tēva gribai. Šis paklausības akts ir solidaritātes akts. Viņš solidarizējas ar mums. Viņš lūdzas kopā ar grēciniekiem. Jēzus ir Taisnīgais, bet Viņš nokāp lejā pie mums, grēciniekiem, un lūdzas ar mums. Kad mēs lūdzamies, Viņš lūdzas kopā ar mums. Jēzus ir ar mums un vienmēr lūdzas ar mums un par mums. Francisks piebilda, ka Jēzus nepaliek stāvam otrā krastā, lai noraudzītos, cik šī nepaklausīgā un grēcīgā tauta ir atšķirīga un tāla. Viņš iemērc savas kājas tajos pašos šķīstīšanās ūdeņos.

Jēzus nav tālais Dievs, un Viņš nevar tāds būt – uzsvēra pāvests. Iemiesošanā Viņš atklājās neiedomājami cilvēcisks. Uzsākdams savu misiju, Jēzus nostājas tautas gandarītājas priekšgalā un atver it kā spraugu, lai pa to pēc Viņa mēs visi uzdrošinātos iet. Katoliskās Baznīcas katehisms paskaidro, ka tā ir laiku pilnības novitāte: “Lūgšana ir Dēla lūgšana, ko Tēvs gaida no saviem bērniem. Šo lūgšanu savā cilvēciskajā dabā visbeidzot pats viendzimušais Dēls izdzīvos kopā ar cilvēkiem un viņu dēļ” (KBK 2599). “Jēzus lūdzas ar mums. Iegaumēsim to un paturēsim savā sirdī: Jēzus lūdzas ar mums”, atgādināja Svētais tēvs.

Dienā, kad Jēzus saņem kristību, Jordānas upes krastā atrodas visa cilvēce ar savām neizteiktām lūgšanas ilgām – turpināja pāvests. Tur atrodas grēcīgā tauta – cilvēki, kuri domāja, ka Dievs nevar viņus mīlēt, kuri neuzdrošinājās pārkāpt tempļa slieksni, kuri nelūdzās, tāpēc ka nejutās tā cienīgi. Jēzus atnāk pie visiem, arī pie viņiem, un sāk savu darbību, tieši vienodamies ar šiem cilvēkiem.

Īpaši Lūkass savā Evaņģēlijā atklāj lūgšanas gaisotni, kādā Jēzus saņēma kristību. “Kad nu visi ļaudis bija kristīti un arī Jēzus bija kristīts, viņam Dievu lūdzot, atvērās debesis”, raksta evaņģēlists (3, 21). Pāvests paskaidroja, ka Jēzus, lūdzoties, atver debesu vārtus, un pa šo spraugu nonāk Svētais Gars. Un balss no augšienes paziņo šo brīnišķīgo patiesību: “Tu esi mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts” (3, 21).

Šis vienkāršais teikums satur bezgalīgu dārgumu – atzina Francisks. Tas ļauj mums kaut ko nojaust no Jēzus noslēpuma un no Viņa sirds, kas vienmēr ir pievērsta Tēvam. Kad Jēzu piemeklē dzīves satricinājumi, kad pasaule steidzas Viņu notiesāt, kad Viņam nav kur nolikt galvu (sal. Mt 28, 20), kad Viņam visapkārt izceļas naids un vajāšanas, Viņš nekad nepaliek bez mājokļa, kur patverties. Jēzus mūžīgi mājo Tēvā.

Lūk, Jēzus lūgšanas vienreizējais lielums! – piebilda pāvests. Pār Viņu nonāk Svētais Gars un Tēva balss apliecina, ka Viņš ir Tēva mīļotais Dēls. Francisks paskaidroja, ka šī Jēzus lūgšana Jordānas upes krastā ir pilnīgi personīga un tāda tā būs visā Viņa šīszemes dzīves laikā, taču Vasarsvētkos šī lūgšana caur žēlastību kļūs par visu kristiešu lūgšanu. Pats Jēzus mums nopelnīja šo dāvanu, un Viņš aicina mūs lūgties tā, kā lūdzās Viņš.

Tādēļ, ja kādu vakaru, lūdzoties, mēs jūtamies vāji un tukši, ja mums liekas, ka dzīve ir bijusi pavisam nevērtīga, tad mums tai brīdī vajadzētu lūgt, lai Jēzus lūgšana kļūst arī par mūsējo – teica pāvests. Tad mēs izdzirdēsim balsi no debesīm, kura būs daudz spēcīgāka par to, kas nāk no mūsu pašu apziņas zemākajiem slāņiem, un kas čukstēs šos maigos vārdus: “Tu esi Dieva mīlētais bērns. Tu esi debesu Tēva prieks”. Tēva vārds atbalsojas tieši mums, tieši katram no mums – uzsvēra Francisks. Pat ja mēs būtu visu atstumti, pat ja mēs būtu vislielākie grēcinieki, šī Tēva balss atskan tieši mums. Jēzus nokāpa Jordānas ūdeņos nevis sevis dēļ, bet mūsu visu labā. Visa Dieva tauta atradās pie Jordānas, lai lūgtos, lai lūgtu piedošanu, lai saņemtu grēku nožēlas kristību. Tā tuvojās ūdeņiem ar “kailu dvēseli un kailām kājām”. Šajā sakarā pāvests atgādināja, ka, lai lūgtos, ir vajadzīga pazemība.

Kā Mozus pavēra Sarkanās jūras ūdeņus, tā Jēzus atvēra debesis, lai mēs visi varētu iet aiz Viņa. Jēzus mums dāvāja savu lūgšanu, kas ir Viņa mīlestības dialogs ar Tēvu. Viņš to mums dāvāja kā Trīsvienības sēklu, lai tā iesakņotos mūsu sirdī. “Pieņemsim to!” – mudināja pāvests. “Pieņemsim šo dāvanu – lūgšanas dāvanu! Vienmēr ar Viņu. Tādā veidā mēs nekļūdīsimies.”

28 oktobris 2020, 11:05