Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Ņemt vērā ne tikai lielo kompāniju intereses, bet arī sadzirdēt tautas balsi

Lai mēs izietu labāki no krīzes, kas ir gan sanitārā krīze, gan arī vienlaikus sociālā, politiskā un ekonomiskā krīze, katrs ir aicināts uzņemties savu daļu atbildības – sacīja pāvests trešdienas vispārējās audiences laikā. Turpinot katehēžu ciklu par pasaules dziedināšanu, 23. septembrī Francisks pievērsās subsidiaritātes un cerības tikuma tematam. Viņš atzina, ka šodien vairāk klausās lielās finanšu vai farmaceitiskās kompānijas nekā mediķus, kas atrodas cīņas pirmajās rindās. Turpretī ir jādod vārds visiem, tai skaitā, trūcīgajiem, ģimenēm un mazajiem uzņēmumiem.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Mums jāatbild ne tikai kā atsevišķiem indivīdiem, bet arī kā grupai, kurai piederam, izpildot savu lomu sabiedrībā, atbilstoši saviem principiem un, ja esam ticīgi, saskaņā ar ticību uz Dievu. Taču bieži vien daudziem nav iespējas piedalīties kopējā labuma atjaunošanā, tāpēc ka ir marģinalizēti, atstumti vai ignorēti. Dažas grupas nespēj dot savu artavu tāpēc, ka ir ekonomiski vai politiski apslāpētas. Dažās sabiedrībās daudziem ir liegts paust savu ticību, savas vērtības, savas idejas. Tie, kuri tās pauž, nonāk cietumā. Citviet, īpaši rietumu pasaulē, daudzi paši apspiež savu ētisko vai reliģisko pārliecību. Taču tādā veidā nevaram iziet no krīzes vai vismaz nevaram iziet no tās labāki – uzsvēra pāvests.

Lai mēs visi varētu piedalīties atjaunotnes procesā, katram ir vajadzīgi piemēroti resursi – turpināja Francisks. Pēc dziļās 1929. gada ekonomiskās recesijas pāvests Pijs XI kā uz svarīgu patiesas atjaunotnes elementu bija norādījis uz subsidiaritātes principu (sal. Enciklika Quadragesimo anno, 79-80). Francisks paskaidroja, ka šim principam piemīt dubulta dinamika: no augšas uz leju un no lejas uz augšu. “Varbūt mēs nesaprotam, ko tas nozīmē, bet tas ir sociāls princips, kas mūs vairāk vieno”, viņš piebilda.

No vienas puses, laikā, kad atsevišķi cilvēki, ģimenes, mazās grupas vai vietējās kopienas nav spējīgas sasniegt primāros mērķus, būtu pareizi, ja būtu iesaiste no augšas, tas ir, no valsts, kas apgādātu ar nepieciešamajiem resursiem, lai varētu iet uz priekšu. Piemēram, koronavīrusa karantīnas dēļ daudzi cilvēki, ģimenes un uzņēmumi nonāca un joprojām atrodas lielās grūtībās. Tādēļ sabiedriskās iestādes cenšas tiem palīdzēt.

No otras puses, ir svarīgs un izšķirošs arī katra atsevišķā cilvēka, katras ģimenes, asociācijas, uzņēmuma, kā arī Baznīcas ieguldījums – uzsvēra pāvests. Minētas personas un personu grupas ar saviem kultūras, reliģijas, ekonomikas resursiem un līdzdalību sabiedrības dzīvē atdzīvina un stiprina visu sabiedrību. Viņš paskaidroja, ka tā ir sadarbība no augšas uz leju, no valsts puses – tautai, un no lejas uz augšu. Tā ir subsidiaritātes principa īstenošana.

Katram ir jābūt iespējai uzņemties atbildību savas sabiedrības atveseļošanas procesos – turpināja Svētais tēvs. Kad tiek īstenots kāds projekts, kas tieši vai netieši skar noteiktas sabiedrības grupas, tad šīs grupas nedrīkst izslēgt no līdzdalības, atstāt tās “aiz durvīm”. Piemēram: “Ko tu dari?” – “Es eju strādāt nabagu labā.” “Skaisti! Un ko tu dari?” – “Es mācu nabagus. Es norādu nabagiem, ko viņiem darīt.” Pāvests uzsvēra, ka šāda pieeja nav pareiza. Vispirms ir jāļauj pašiem nabagiem runāt – pastāstīt par sevi, par to, kā viņi dzīvo, un kas tiem ir vajadzīgs. Jāļauj runāt visiem! Tā darbojas subsidiaritātes princips. Mēs nedrīkstam liegt arī šiem ļaudīm piedalīties. Viņu gudrība nedrīkst tikt atstāta malā. Francisks atzina, ka šāda veida netaisnība, diemžēl, bieži vien parādās tur, kur koncentrējas lielas ekonomiskās un ģeopolitiskās intereses, kā piemēram, izrakteņu iegūšana dažās planētas vietās, kur netiek sadzirdēta iezemiešu tautu balss un netiek ņemta vērā viņu kultūra un viņu pasaules skatījums.

Šodien šī subsidiaritātes principa neievērošana ir izplatījusies kā tāds vīruss – uzsvēra pāvests. Padomāsim par valstu īstenotajiem lielajiem finansiālās palīdzības mēriem. Vairāk klausās lielās finanšu kompānijas nekā tos ļaudis, kas virza uz priekšu reālu ekonomiku. Vairāk klausās multinacionālās kompānijas nekā sociālās kustības. Vienkāršiem vārdiem runājot, vairāk klausās varenos nekā vājos. Taču tas nav pareizais ceļš, tas nav cilvēciski, tas nav ceļš, ko rādīja Jēzus. Tā nav subsidiaritātes principa īstenošana dzīvē.

Tādā veidā mēs neļaujam cilvēkiem būt par savas atpirkšanas galvenajiem varoņiem. Padomāsim, piemēram, arī par to, kādā veidā notiek cīņa ar vīrusu: vairāk klausās lielās farmaceitiskās kompānijas nekā veselības aprūpes darbiniekus, kas atrodas cīņas pirmajās rindās slimnīcās vai bēgļu nometnēs. Tas nav pareizs ceļš. Ir jāuzklausa visus – gan tos, kas ir augšā, gan tos, kas atrodas lejā.

Lai mēs izietu no krīzes labāki, ir jāīsteno subsidiaritātes princips, respektējot visu, īpaši, pēdējo autonomiju un iniciatīvas spēju – uzsvēra pāvests, atgādinot svētā Pāvila teikto par to, ka visas ķermeņa daļas ir nepieciešamas. Tās, kas varētu likties esam vājākas vai mazāk svarīgas, īstenībā, ir visvajadzīgākās (sal. 1 Kor 12, 22).

Francisks paskaidroja, ka subsidiaritātes princips ļauj katram uzņemties savu lomu sabiedrībā. Tā īstenošana dod cerību veselīgākai un taisnīgākai nākotnei, un šo nākotni mēs veidojam visi kopā, tiecoties pēc tā, kas cēls, un paplašinot savus apvāršņus un ideālus.

Svētais tēvs atgādināja, ka vienā no iepriekšējām katehēzēm aplūkoja solidaritāti kā izeju no krīzes. Solidaritāte mūs vieno un ļauj mums atrast efektīvus priekšlikumus veselīgākas pasaules veidošanai. Taču šajā solidaritātes ceļā ir vajadzīga subsidiaritāte – uzsvēra Francisks. Patiešām, nav īstas solidaritātes bez sociālās līdzdalības, bez vidējā slāņa devuma – bez ģimeņu, asociāciju, kooperatīvu, mazo uzņēmumu ieguldījuma. Šāda līdzdalība ļauj paredzēt un izlabot dažus globalizācijas un valstu pieļautos negatīvos aspektus, kā tas notiek arī pandēmijas skarto cilvēku aprūpē. Šie ieguldījumi ir jāveicina “no apakšas” – sacīja pāvests.

Karantīnas laikā tauta spontāni sāka aplaudēt ārstiem un medmāsām. Šis žests bija kā iedrošinājuma un cerības zīme. Daudzi riskēja ar savu dzīvību un daudzi atdeva savu dzīvību. Šajā sakarā Francisks aicināja veltīt šādus aplausus plašākai publikai – katram sabiedrības loceklim par viņa vērtīgo ieguldījumu, lai cik tas būtu niecīgs. “Aplaudēsim sirmgalvjiem, bērniem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, strādniekiem, visiem, kuri kalpo”, mudināja pāvests. “Tomēr neapstāsimies tikai pie aplausiem! Cerība ir drošsirdīga, tāpēc iedrošināsim cits citu sapņot lielus sapņus, tiecoties pēc taisnības un sociālās mīlestības ideāliem, kuru avots ir cerība. Nemēģināsim atjaunot pagātni – īpaši to, kas bija netaisnīga un jau slima. Veidosim nākotni, kur cita citu bagātina vietējā un globālā dimensija, kur var uzplaukt mazākumgrupu skaistums un bagātība, un kur tas, kam ir vairāk, iesaistās kalpošanā un vairāk dod tam, kuram ir mazāk”, sacīja Francisks.

23 septembris 2020, 12:12