Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Pāvests: ekonomika ir slima. Mums jāiziet no krīzes labākiem

Trešdienas, 26. augusta, katehēzes mācībā pāvests pievērsās Covid-19 krīzei un netaisnīgas ekonomiskās sistēmas izraisīto smago konsekvenču analīzei. “Mūsu uzdevums ir rūpēties par to, lai zemes augļus saņemtu visi cilvēki, nevis tikai daži no viņiem”, viņš uzsvēra, atgādinot, ka tieši tas ir mūsu “attiecību” ar zemes labumiem atslēgas elements. Vienlaikus Francisks vērsās pie visas pasaules sabiedrības ar uzstājīgu aicinājumu iestāties badā mirstošo un bez iespējas saņemt izglītību palikušo bērnu labā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot vispārējās audiences dalībniekus, Francisks atzina, ka pandēmijas un tās sociālo seku dēļ daudzi riskē pazaudēt cerību. Tādēļ pirmais, uz ko Svētais tēvs aicināja ticīgos, bija Kristus dāvātās cerības pieņemšana. “Šajā nedrošības un baiļu laikā aicinu visus pieņemt cerības dāvanu, kas nāk no Kristus”, viņš sacīja. Tieši Kristus mums palīdz kuģot pa slimību, nāves un netaisnības sabangotajiem ūdeņiem. Šīm lietām nepieder pēdējais vārds pār mūsu galamērķi.

Pāvests atgādināja, ka pandēmija vairāk izcēla un padziļināja dažādas sociālās problēmas, sevišķi, nevienlīdzību. Daži var strādāt no mājām, kamēr tai pašā laikā daudziem tas nav iespējams. Daži bērni, neraugoties uz grūtībām, var turpināt saņemt izglītību, kamēr ļoti daudziem citiem mācību iespējas pēkšņi pārtrūka. Dažas lielvalstis var kalt monētas, lai pārvarētu krīzi, kamēr citām tas nozīmētu nākotnes slogu.

Šie nevienlīdzības simptomi atklāj kādu sociālu slimību, kādu vīrusu, kas rodas no slimas ekonomikas – turpināja Francisks. “Ekonomika ir slima”, viņš uzsvēra. Tas ir netaisnīgas ekonomiskās attīstības rezultāts, kur netiek ņemtas vērā fundamentālās cilvēciskās vērtības. Tā ir slimība! Mūsdienu pasaulē dažiem lielajiem bagātniekiem pieder vairāk nekā visai cilvēcei kopā. Tā ir netaisnība, kas sauc uz debesīm! – viņš uzsvēra. Vienlaikus šāds ekonomiskais modelis ir vienaldzīgs pret kaitējumu, kas tiek nodarīts mūsu kopējām mājām. Sociālā nevienlīdzība un vides iznīcināšana iet roku rokā, un tām abām ir viena sakne, proti, grēks, vēlme iegūt un dominēt pār citiem cilvēkiem, dabu un pašu Dievu. Taču tas nav radīšanas plāns.

“Iesākumā Dievs nodeva zemi un tās resursus visas cilvēces pārvaldīšanā, lai cilvēce par tiem rūpētos” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 2402). Dievs lika cilvēkam apstrādāt zemi un to sargāt. Atsaucoties uz minēto Baznīcas dokumentu, dažām Svēto Rakstu vietām no Radīšanas grāmatas un encikliku Laudato si’, pāvests brīdināja, lai mēs nesāktu tās interpretēt kā ienāktu prātā un neapietos ar zemi pēc savas patikas. Viņš uzsvēra, ka starp mums un dabu pastāv savstarpēja atbildības saikne. Mēs saņemam no radītā un dodam. Mēs saņemam sev vajadzīgos zemes labumu un reizē mums ir jārūpējas par zemi.

Svētais tēvs atgādināja, ka zeme pastāvēja jau pirms mums. Tā mums tika dota. Dievs to dāvāja “visai cilvēcei” (turpat, 2402). Līdz ar to mūsu uzdevums ir darīt tā, lai zemes augļi būtu pieejami ne tikai dažiem, bet visiem cilvēkiem. Tas ir mūsu attiecību ar zemes labumiem atslēgas elements – uzsvēra pāvests. Viņš piebilda, ka lietas, kas mums likumīgi pieder, ir ne tikai mūsējās, bet arī kopējas. “Kad cilvēks izmanto labumus, kas tam likumīgi pieder, viņam uz tiem jāraugās nevis kā uz kaut ko tādu, kas pieder tikai viņam vienam, bet arī kā uz īpašumu, kas savā ziņā ir kopējs labums: tādā nozīmē, lai šie labumi varētu kalpot ne tikai viņam vienam, bet arī citiem. Īpašums dara īpašnieku par pārvaldnieku, kas kalpo dievišķajai apredzībai tā, lai viņam piederošie labumi pieaugtu un kalpotu citiem” (turpat, 2404).

Mēs esam labumu pārvaldnieki, nevis saimnieki – piebilda pāvests. Kāds varētu iebilst, ka “man piederošie labumi taču ir mani”. “Jā, tā ir taisnība, tie ir tavi, taču tie tev pieder, lai tu tos pārvaldītu, nevis egoistiski paturētu sev.” Lai panāktu, ka no mums piederošām lietām būtu labums kopienai, “politiskajai varai ir tiesības un pienākums, ņemot vērā kopējo labumu, regulēt privātīpašuma tiesību likumīgu izmantošanu” (turpat, 2406). Privātīpašuma pakārtošana visu cilvēku kopējam labumam ir sociālās rīcības “zelta likums” un visas ētiski-sociālās kārtības pamatprincips.

Pāvests arī atgādināja, ka īpašumi un nauda ir līdzekļi, kas var kalpot misijai. Taču mēs tos viegli padarām par mērķiem – vai tie būtu personīgie, vai kopīgie mērķi. Un tad, kad tas notiek, tiek skartas cilvēciskās pamatvērtības. Homo sapiens tad deformējas un kļūst par sava veida homo oeconomicus, tas ir, par individuālistu, aprēķinātāju un dominētāju. Mēs aizmirstam, ka, būdami radīti pēc Dieva attēla un līdzības, esam sociālas, radošas un solidāras būtnes, apveltītas ar neizmērojamu mīlestības spēju.

Laikā, kad apsēstība ar vēlmi iegūt un dominēt atņem miljoniem cilvēku iespēju saņemt primāros labumus, kad ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība ir tik liela, ka sabojā sociālo audeklu, kad atkarība no neierobežota materiālā progresa apdraud mūsu kopējās mājas, mēs nevaram stāvēt malā un skatīties – sacīja Francisks. Mums visiem kopā jādarbojas ar Kristum pievērstu skatienu (sal. Ebr 12, 2) un ar pārliecību, ka Viņa mīlestība ir darbīga caur Viņa mācekļu kopienu, un mums ir jātic, ka varam radīt kaut ko citādāku un labāku. Dievā iesakņota kristīgā cerība ir mūsu enkurs, kas atbalsta mūsu gribu dalīties un stiprina mūsu kā Kristus mācekļu misiju – Kristus, kurš visā dalījās ar mums.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka to labi saprata pirmo kristiešu kopienas, kas, tāpat kā mēs, piedzīvoja grūtus laikus. Šie ticīgie apzinājās, ka ir “viena sirds un viena dvēsele”, un tiem “viss bija kopējs”. Tādā veidā tie apliecināja, cik pārbagāta ir Dieva žēlastība pār viņiem (sal. Apd 4, 32-35). Pāvests novēlēja, lai 21. gadsimta kopienas pie tā atgrieztos un tādējādi liecinātu par Kunga Augšāmcelšanos. Ja rūpēsimies par labumiem, ko Radītājs mums dāvā, ja dalīsimies savos labumos ar citiem, lai nevienam nekā netrūktu, tad patiešām iedvesīsim cerību un ļausim atdzimt veselīgākai un taisnīgākai pasaulei.

Šodien mēs piedzīvojam krīzi. Pandēmija izraisīja krīzi. Šajā sakarā Francisks uzstājīgi atgādināja, ka no krīzes nevaram iziet tādi, kādi bijām iepriekš. No tās mēs iziesim vai nu labāki, vai sliktāki. Mēs esam izvēles priekšā. Vai pēc krīzes mēs turpināsim ar šo sociālās netaisnības un vides, visa radītā, mūsu kopīgā nama iznīcināšanas ekonomisko sistēmu? Padomāsim par to!

Uzrunas beigās pāvests aicināja padomāt arī par bērniem. Papētiet statistiku – viņš mudināja. Cik daudzi bērni šodien mirst no bada tāpēc, ka notiek nepareiza bagātību sadalīšana, mirst jau minētās ekonomiskās sistēmas dēļ. Un cik daudziem bērniem nav tiesību iet skolā! Tas viss šī paša iemesla dēļ. Lai paturam savu acu priekšā šos badu cietošos bērnus, šos bērnus, kuri nevar saņem izglītību, lai mēs tādējādi labāk saprastu, ka no šīs krīzes mums ir jāiziet labākiem – vēlēja Svētais tēvs.

26 augusts 2020, 10:52