Meklēt

Vatican News
Pāvests Francisks pusdienās kopā ar nabagiem Pāvests Francisks pusdienās kopā ar nabagiem  (Vatican Media)

Vispasaules trūkumcietēju diena: pāvests aicina izstiept savu roku pretī nabagam

Sestdien, 13. jūnijā, svētā Antonija no Padujas liturģiskās piemiņas dienā, Vatikāns publicēja pāvesta Franciska vēstījumu Vispasaules trūkumcietēju dienai, kas šogad jau ceturto gadu tiks atzīmēta 15. novembrī. Dokumenta temats: “Izstiep savu roku pretī nabagam” (Sīr 7, 32). Svētais tēvs aicina mūs uzņemties vājāko jūgu, jo katras darbības mērķis ir mīlestība.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Nabadzība iegūst aizvien jaunus veidolus, kas jebkurā situācijā pieprasa uzmanību – vēstījuma sākumā norāda pāvests. Katrā no šiem veidoliem mēs varam sastapt Kungu Jēzu, kurš atklājās savos visvājākajos brāļos (sal. Mt 25, 40).

Dokuments sastāv no 10 nodaļām. Katrā no tām Francisks pievēršas vienai no Sīraha dēla grāmatas pamācībām. Grāmata tika sarakstīta aptuveni 200 gadus pirms Jēzus Kristus piedzimšanas, un jau no pirmajām tās lappusēm atrodam padomus dažādām konkrētām dzīves situācijām, viena no kurā ir trūkums.

Balstoties uz šo Svēto Rakstu tekstu, pāvests atgādina, ka, atrodoties trūkumā un nabadzībā, vispirms ir jādzīvo ar paļāvību uz Dievu. Viņš arī uzsver, ka lūgšana uz Dievu un solidaritāte ar trūkumcietējiem ir divas nešķiramas lietas. Lai mūsu garīgais upuris būtu Kungam patīkams, mums ir jāatzīst, ka katrs cilvēks, lai cik viņš būtu nožēlojams, nes sevī Dieva attēlu. Tāpēc laiks, ko veltām lūgšanai, nekad nevar kļūt par atrunu, lai atstātu novārtā savu grūtībās nonākušo tuvāko. Kungs mūs svētī un lūgšana sasniedz savu mērķi tad, kad to pavada kalpošana trūcīgajiem.

Svētais tēvs atzīst, ka pievērst skatienu nabagam ir grūti, bet tas ir ļoti svarīgi, lai mūsu personīgajai un sabiedrības dzīvei piešķirtu pareizu virzienu. Katra satikšanās ar nabagu kļūst mums par izaicinājumu un izraisa mūsos virkni jautājumu. Šādas satikšanās kļūst mums par pamudinājumu pašiem savā dzīvē ievērot evaņģēliskās nabadzības principu. Mēs nevaram justies tā, it kā viss būtu “kārtībā”, kamēr tai pašā laikā kāds mūsu brālis cieš.

“Cik daudz izstieptu roku mēs varam ik dienas ieraudzīt!” raksta Francisks. “Diemžēl, aizvien biežāk notiek tā, ka steiga mūs ierauj vienaldzības mutulī un mēs vairs nespējam saskatīt visu to labo, kas klusām un ar lielu nesavtību ik dienas tiek darīts.” Viņš atgādina, ka, neraugoties uz sliktajām ziņām, kas pārpludina avīžu slejas, interneta lapas un televīzijas ekrānus, dzīve ir cieņas un nesavtības pilnu aktu caurausta, kas ļauj mums būt cerības piepildītiem. Tādējādi rokas izstiepšana ir kā zīme, kas atgādina par tuvību, solidaritāti un mīlestību.

Pēdējā laikā mēs redzējām daudzas izstieptas rokas. Mēs redzējām ārstus, kuri rūpējās par katru pacientu, lai viņu izārstētu. Mēs redzējām medmāsas, kuras strādāja garas virsstundas, lai aprūpētu slimos. Mēs redzējām farmaceitus, priesterus, drošības darbiniekus un brīvprātīgos, kuri, neskatoties uz saslimšanas risku un bailēm, izstiepa savas rokas pretī grūtībās nonākušajiem un sniedza tiem mierinājumu.

Pāvests atzīst, ka mēs varam izstiept savu roku pretī trūkumcietējam tikai tad, ja apzināmies, ka mums pašiem ir vajadzīga kāda izstieptā roka. Tieši to mēs sapratām šajā pandēmijas laikā. Mēs pieredzējām savas brīvības robežas un apzinājāmies savus ierobežojumus.

Vēstījumā Francisks atsaucas uz konkrētiem Sīraha dēla grāmatā atrodamajiem padomiem: “Nenovērsies no raudošajiem” un “Neslinko, lai apmeklētu slimo”. Pandēmijas laikā mēs bijām spiesti dzīvot pašizolācijā, nevarot mierināt savus tuviniekus un būt klāt cietējiem. Svētais tēvs atgādina, ka Dieva Vārds nekad neļauj mums būt mierā. Tas mūs visu laiku mudina darīt labu.

Tomēr ne vienmēr cilvēki izstiepj savu roku, lai palīdzētu nabagam. Daži to dara, lai ātri pārskrietu pār klaviatūru un no vienas pasaules malas uz otru pārskaitītu kaut kādas naudas summas. Citi ar savām rokām pārdod ieročus, pēc kuriem pēc tam stiepsies to rokas, kuri sēs nāvi un trūkumu, nododot ieročus pat bērnu rokās. Ir arī tādas rokas, kas pārdod nāvīgās dozas, lai iegūtu lielu bagātību un dzīvotu greznībā. Visbeidzot, ir arī tādi, kuri izdod likumus, bet paši tos neievēro. “Mēs nevarēsim būt laimīgi tik ilgi”, raksta pāvests, “kamēr šīs rokas, kas sēj nāvi, netiks pārvērstas par taisnīguma un miera instrumentiem visai pasaulei”.

Francisks piebilst, ka visam ir savas beigas. Visā, ko darām, mums par to ir jāatceras. Svēto Rakstu autors mudina, lai ko mēs darītu, vienmēr paturētu prātā savas dzīves beigas. Pāvests atgādina, ka, paturot to prātā un apzinoties savu dzīves mērķi, mēs varam kļūt vērīgāki pret trūcīgajiem. Katrs no mums ir radīts, lai īstenotu kādu mērķi, lai nenogurstoši iet savu noteikto ceļu. Mums vajadzētu atcerēties, ka šis mērķis ir nekas cits kā mīlestība – uzsver Francisks.

13 jūnijs 2020, 15:21