Meklēt

Vatican News
2020.06.03 Vispārējā audience 2020.06.03 Vispārējā audience  (Vatican Media)

Mācīties lūgties no Ābrahama: klausīties Kungu, iet, veikt dialogu un pat strīdēties

Trešdienas katehēzes mācību pāvests veltīja Ābrahama dzīvei. Tajā pēkšņi atskan kāda balss – balss, kas aicina Ābrahamu uzsākt šķietami absurdu ceļu, atstāt savu dzimteni, savas ģimenes saknes, lai ietu pretim jaunai, atšķirīgai nākotnei. Tas viss notiek, pamatojoties uz apsolījumu, un ir nepieciešams tikai uzticēties. Uzticēties apsolījumam nav viegli, ir vajadzīga drosme. Un Ābrahams uzticējās.

Inese Šteinerte - Vatikāns

Bībele klusē par pirmā patriarha pagātni. Lietu kārtība ļauj pieņemt, ka viņš pielūdza citas dievības. Iespējams, ka viņš bija vieds vīrs, kurš bija radis pētīt debesis un zvaigznes. Kungs tam apsola, ka viņam būs tik daudz pēcnācēju, cik zvaigžņu debesīs.

Ābrahams iziet. Viņš paklausa Dieva balsij un uzticas Viņa Vārdam. “Tas ir svarīgi – uzticēties Dieva Vārdam,” uzsvēra pāvests. Līdz ar Ābrahama iziešanu rodas jauns veids kā saprast attiecības ar Dievu. Šī iemesla dēļ lielajās garīgajās tradīcijās – jūdaismā, kristietībā un islāmā, patriarhs Ābrahams ir klātesošs kā pilnīgs Dieva vīrs, kas spēj Viņam pakļauties, arī tad, kad Viņa griba šķiet grūti saprotama. Pāvests teica:

“Tātad, Ābrahams ir Vārda vīrs. Kad Dievs runā, cilvēks kļūst par šī Vārda saņēmēju, bet viņa dzīve par vietu, kur šis Vārds vēlas iemiesoties. Ticīgā dzīve sāk kļūt par paaicinājumu, par vietu, kur īstenojas apsolījums un viņš dzīvo pasaulē nevis kādas mīklas pārņemts, bet gan ar tā apsolījuma spēku, kurš kādu dienu īstenosies. Ābrahams ieticēja Dieva apsolījumam. Viņš ieticēja un devās ceļā, nezinot, kurp iet. Taču viņš uzticējās.”

Lasot Radīšanas grāmatu, atklājam kā Ābrahams dzīvoja saskaņā ar savu ticību, nemitīgā paļāvībā uz šo Vārdu, kas periodiski atklājās viņa ceļā. Pāvests teica, ka sintētiskā veidā var sacīt, ka Ābrahama dzīvē ticība kļuva par vēsturi. “Ticība kļūst par vēsturi,” turpināja Francisks. “Ābrahams ar savu dzīvi, ar savu piemēru mums māca iet šo gājumu, šo ceļu, uz kura ticība kļūst par vēsturi.”

Dievs vairs netiek uztverts tikai kosmiskajos fenomenos, kā tāls Dievs, kurš var iedvest bailes. Ābrahama Dievs kļūst par “manu Dievu”, par manas personīgās vēstures Dievu, kurš vada manus soļus, kurš mani neatstāj. Viņš ir manu dienu Dievs, manu piedzīvojumu ceļabiedrs, Dievs Apredzība.

Pāvests jautāja: “Vai man, vai jums, ir šī pieredze? Pieredze par “manu Dievu”, par Dievu, kurš mani pavada, par manas personīgās vēstures Dievu, par Dievu, kurš vada manus soļus, kurš mani nepamet, par manu dienu Dievu?”

Francisks atzīmēja, ka par šo Ābrahama pieredzi liecina arī viens no garīguma vēstures oriģinālākajiem tekstiem – Blēza Paskāla “Memoriāls”. Tas iesākas šādiem vārdiem: “Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs, Jēkaba Dievs, nevis filozofu un gudrajo Dievs. Patiesība, patiesība! Jūtas. Prieks. Miers. Jēzus Kristus Dievs”. Šis memoriāls, kas rakstīts uz neliela pergamenta, tika atrasts pēc filozofa nāves, iešūts viņa apģērba iekšienē. Pāvests teica, ka tas liecina nevis par intelektuālām pārdomām, ar kādām tik vieds vīrs, kā Blēzs Paskāls varēja apcerēt Dievu, bet gan par dzīvo jēgu, Viņa klātbūtnes pieredzi. Paskāls ir atzīmējis arī precīzu brīdi, kurā izjuta un beidzot pieredzēja šo realitāti. Tas bija 1654. gada 23. novembrī.

Pāvests uzsvēra, ka Dievs nav abstrakts, vai kosmisks. Tas ir personas Dievs, paaicinājuma Dievs, Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs, Jēkaba Dievs, Dievs, kas patiesi pastāv, kas ir jūtas, kas ir prieks.

Svētais tēvs atzīmēja, ka “Ābrahama lūgšana izpaužas galvenokārt darbos: būdams klusuma vīrs, viņš uzceļ Kungam altāri katrā apstāšanās vietā” (Katoliskās Baznīcas katehisms, 2570). Ābrahams neceļ templi, bet savā gājumā atstāj akmeņus, kas atgādina par to, ka šeit ir gājis Dievs – pārsteigumu Dievs, kā piemēram, tad, kad Viņš ierodas triju ciemiņu izskatā, kurus Ābrahams un Sāra pieņem ar lielu gādību un kuri pasludina, ka tiem piedzims dēls Īzaks (sal. Rad 18,1-15).

Francisks atzīmēja, ka Ābrahamam toreiz bija ap 100 gadu, bet viņa sievai ap 90. Viņi ticēja un paļāvās uz Dievu. Un Sāra ieņēma dēlu. Tai vecumā! “Tāds ir Ābrahama Dievs, mūsu Dievs, kurš mūs pavada,” uzsvēra pāvests.

Tā, Ābrahams iepazīst Dievu, spēj ar viņu pat sarunāties un vienmēr paliek uzticīgs. Viņš runā un diskutē ar Dievu līdz pat augstākajam pārbaudījumam, kad Dievs tam prasa upurēt tieši savu dēlu Īzaku, viņa veco dienu dēlu, vienīgo mantinieku. Ābrahams šeit izdzīvo savu ticību kā drāmu, kā taustīšanos, ejot nakts tumsā, zem debess klāja, kurā šoreiz nav nevienas zvaigznes. Francisks atzina, ka daudzreiz tā gadās arī mums – iet tumsā, taču ar ticību. Dievs pats ir tas, kurš apstādina Ābrahama roku, kas jau ir pacelta, lai nokautu Īzaku, jo Viņš ir redzējis Ābrahama pilnīgo gatavību (sal. Rad 22. 1-19).

Katehēzes mācības noslēgumā pāvests aicināja mācīties no Ābrahama, mācīties lūgties ar ticību: klausīties Kungu, iet, veikt dialogu un pat strīdēties. Svētais tēvs teica:

“Nebaidīsies strīdēties ar Dievu! Teikšu kaut ko, kas varētu likties herēzija. Daudzreiz esmu dzirdējus cilvēkus man sakām: “Ziniet, man notika tas un es esmu dusmīgs uz Dievu”. “Vai tev pietika drosmes dusmoties uz Dievu?” “Jā, esmu sadusmots”. “Bet tā taču ir lūgšanas forma!” Jo tikai bērns spēj sadusmoties uz tēti un pēc tam viņu atkal satikt.” Mācīsimies no Ābrahama lūgties ar ticību, veikt dialogu, strīdēties, bet vienmēr būsim gatavi pieņemt Dieva Vārdu un likt to praksē. Ar Dievu mācīsimies runāt gluži tāpat kā bērns runā ar tēti: Viņu klausīties, atbildēt, strīdēties. Bet paliksim godīgi kā bērns ar tēti. Tā mums lūgties māca Ābrahams.”

03 jūnijs 2020, 14:08