Laimīgas dzīves noslēpums ir atzīt Jēzu kā dzīvā Dieva Dēlu
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks pakavējās pārdomās par svētā Pētera dzīvi, jo īpaši pie epizodēm par viņa atbrīvošanu no Romas cietuma ar eņģeļa starpniecību un atkārtotu apcietinājumu un moceklību. Kā gan Pēteris sākumā varēja tikt izglābts, bet vēlāk vairs ne?
Pāvests paskaidroja, ka Kungs svētajam Pēterim deva daudz žēlastību un atbrīvoja viņu no ļaunā tādā pašā veidā, kā Viņš to dara ar mums. Lai arī mēs meklējam Dievu tikai tad, kad mums ir kāda vajadzība, Dievs redz tālāk un arī mūs aicina iet tālāk, lai mēs nemeklētu tikai Viņa dāvanas, bet Viņu pašu, lai uzticētu Dievam ne tikai problēmas, bet visu savu dzīvi.
“Šādā veidā Dievs mums var dot vislielāko žēlastību, proti, dzīvību, jo visnozīmīgākā lieta dzīvē ir to padarīt par dāvanu,” paskaidroja Francisks. Viņš norādīja, ka Dievs vēlas, lai mēs izaugtu kā tādi, kas prot dāvāt, jo tikai šādi mēs varam kļūt lieli.
Atgādinot svētā Pētera piemēru, pāvests atzīmēja, ka viņš nekļuva varonis tāpēc, ka tika atbrīvots no cietuma, bet gan tāpēc, ka viņš tajā atdeva savu dzīvību. “Eksekūcijas vietu svētais Pēteris pārvērta par skaistu cerības vietu, kurā mēs atrodam sevi,” teica pāvests. Viņš aicināja lūgt no Dieva ne tikai šī mirkļa žēlastību, bet gan žēlastību visai dzīvei.
Citējis Evaņģēliju (Mt 16:13-19), Francisks atzīmēja, ka Jēzus iztaujā savus apustuļus par savu identitāti un Pētera atbilde izmaina viņa dzīvi. “Tu esi Mesija, dzīvā Dieva Dēls,” uz Jēzus jautājumu atbild Pēteris. Un Jēzus tam saka: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls.” Pāvests paskaidroja, ka vārds “svētīgs” nozīmē “laimīgs”. “Tāpēc svētīgas un laimīgas dzīves noslēpums ir atzīt Jēzu kā dzīvā Dieva Dēlu,” norādīja pāvests.
Svētais tēvs atgādināja, ka Sīmaņa vārds tika pārveidots un turpmāk viņš tiek saukts par Pēteri, proti, par “klinti”, uz kuras Jēzus ir uzbūvējis savu Baznīcu. Francisks piebilda, ka drīzāk jau Jēzus ir klints, par kuras akmeni kļuva Sīmanis Pēteris. “Nav tik svarīgi zināt, ka Jēzus bija liels vēsturē”, vai arī “augstu novērtēt to, ko Viņš teica, vai darīja”, bet drīzāk jau nozīme ir tam, “kādu vietu es Viņam ierādu savā dzīvē”. Šai sakarā pāvests aicināja uzdot sev jautājumu: Kā es iekārtoju savu dzīvi? Vai es domāju tikai par šī brīža vajadzībām, vai arī ticu, ka tas, kas man patiesi ir vajadzīgs, ir Jēzus, kurš sniedz man dāvanu? Un uz kā es būvēju savu dzīvi, uz saviem spēkiem, vai uz dzīvā Dieva?”
Noslēgumā pāvests lūdzās, lai Vissvētākā Jaunava Marija, kura visu uzticēja Dievam, varētu mums palīdzēt ik dienas likt Viņu mūsu dzīves centrā.
