Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience   (Vatican Media)

Satikšanās ar Dievu notiek arī vistumšākajos mūsu dzīves brīžos

Savas dzīves naktī mēs satiekam Dievu. Mūsu dzīves tumšajos, grēka, apjukuma brīžos vienmēr notiek satikšanās ar Dievu. Viņš mūs pārsteidz, negaidot, un piešķir mūsu dzīvei jēgu. Tāpēc, lai cik niecīgi mēs justos, nebaidīsimies – sacīja pāvests vispārējās audiences laikā. Trešdien, 10. jūnijā, viņš turpināja katehēžu ciklu par lūgšanu, pievēršoties patriarham Jēkabam.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunas sākumā Francisks norādīja, ka Radīšanas grāmata, atklājot seno ļaužu dzīves notikumus, piedāvā mums stāstus, kuros varam saskatīt atspoguļojamies savu dzīvi. Šoreiz Svētais tēvs pievērsās Jēkaba dzīvei, viņa izveicībai, nakts cīņai ar Dievu (sal. Rad 32, 25-30) un šīs cīņas rezultātiem.

Jēkabam jau kopš bērnības nebija labas attiecības ar brāli Ezavu. Viņu starpā valdīja sāncensība, kas tā arī nekad netika pārvarēta. Jēkabs ir otrais bērns, bet ar viltību spēj izdabūt no tēva svētību un iegūt pirmdzimtā tiesības (sal. Rad 25, 19-34). Tā ir tikai pirmā no viņa izveicībām – norādīja pāvests.

Neskatoties uz to, ka ir spiests bēgt no sava brāļa, Jēkabs tomēr ir veiksminieks. Viņš kļūst bagāts. Ar savu neatlaidību un pacietību panāk to, ka apprec visskaistāko Lābana meitu, kurā ir patiesi iemīlējies. Mūsdienu valodā runājot, Jēkabs ir vīrs, kurš visu panāk ar saviem spēkiem. Viņš ar viltību un izveicību dabū visu, ko kāro. Taču viņam kaut kā pietrūkst – atzina Svētais tēvs. Viņam pietrūkst dzīvas saiknes ar savām saknēm.

Tā kādu dienu viņš tie aicināts doties garā ceļā un ar savu lielo karavānu nonāk pie Jabokas upes. Visus pārcēlis pāri, viņš paliek viens pats svešajā krastā. Viņš domā, kas viņu sagaida nākotnē, kāda būs viņa brāļa Ezava attieksme. Francisks norādīja, ka Jēkaba prāts bija nemierīgu domu pārņemts... Un kamēr vēl bija tumsa, parādījās kāds svešinieks, kas ar viņu sāka cīnīties. “Šis stāsts simboliski attēlo lūgšanu kā ticības cīņu un neatlaidības uzvaru”, lasām Katoliskās Baznīcas katehismā (2573), ko citēja pāvests.

Jēkabs cīnās visu nakti. Viņš nepadodas. Taču beigās pretinieks uzvar, izgriežot viņa ciskas kaulu. Tā rezultātā viņš visu dzīvi klibos. Šis noslēpumainais cīnītājs jautā, kāds ir patriarha vārds, un viņam saka: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Izraēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis”. Šajā brīdī tiek izmainīts viņa vārds, izmainīta viņa dzīve. Tad Jēkabs jautā, lai pretinieks pasaka savu vārdu. Tas to neatklāj, taču svētī Jēkabu. Jēkabs tūlīt saprot, ka ir cīnījies ar Dievu un redzējis Viņu “vaigu vaigā”.

Cīņa ar Dievu ir lūgšanas metafora – skaidroja pāvests. Citas reizes Jēkabs uzturēja dialogu ar Dievu, sajuta Viņa klātbūtni kā drauga klātbūtni. Taču tajā naktī viņš cīnījās un pabeidza šo cīņu, izmainījies. Ir izmainīts viņa vārds, dzīves veids, personība. Pirmo reizi viņš vairs nav situācijas noteicējs, nav stratēģists un aprēķinātājs. Viņam vairs nav vajadzīga viltība. Dievs atklāj viņam patiesību par viņu pašu – to, ka viņš ir mirstīgs un bailīgs cilvēks. Cīņas laikā viņam bija bail. Tā ir pirmā reize, kad Jēkabam nekas cits neatliek, kā uzticēt Dievam savu trauslumu un nevarību, kā arī savus grēkus.

Tieši šis Jēkabs saņem Dieva svētību, ar kuru, klibodams, ienāk apsolītajā zemē – uzsvēra Francisks. Jēkabs ir trausls un ievainots, bet – ar jaunu sirdi. Agrāk viņš bija pašpārliecināts, paļāvās uz savu izveicību, bija žēlastības necaurlaidīgs, nezināja, kas ir žēlsirdība, pats bija situācijas noteicējs, bet Dievs savā žēlsirdībā izglāba to, kas bija pazudis. Dievs ļāva viņam saprast savus ierobežojumus, apzināties savu grēcīgumu un atklāt, ka viņam ir vajadzīga žēlsirdība.

Šajā kontekstā pāvests pieminēja kādu sirmgalvi, kurš bija labs cilvēks, labs kristietis, bet grēcinieks. Šis sirmgalvis ļoti paļāvās uz Dievu un sacīja: “Dievs man palīdzēs. Viņš neatstās mani vienu. Es ienākšu paradīzē – klibodams, bet ienākšu”.

Mēs visi piedzīvojam nakts satikšanos ar Dievu – noslēgumā norādīja Francisks. Savas dzīves naktī, daudzās savas dzīves naktīs, tumšajos brīžos, grēka brīžos, apjukuma brīžos mēs satiekam Dievu. Tur vienmēr ir šī satikšanās. Dievs mūs pārsteigs, negaidot, kad atradīsimies pilnīgi vieni. Šīs nakts cīņā mēs apzināsimies, ka esam tikai nabaga cilvēki. Taču tieši tad – brīdī, kad jutīsimies “nabaga cilvēki”, nebaidīsimies. Dievs mums piešķirs jaunu vārdu, kas saturēs visas mūsu dzīves jēgu. Tieši tad nebaidīsimies. Dievs izmainīs mūsu sirdi un mūs svētīs. Viņš svētī tos, kuri ļauj Viņam sevi izmainīt.

Tas mums ir skaists pamudinājums ļaut Dievam mūs izmainīt – teica Francisks. Dievs zina, kā to izdarīt, jo Viņš pazīst katru no mums. Tāpēc mēs varam Viņam teikt: “Kungs, Tu mani pazīsti. Izmaini mani!”

10 jūnijs 2020, 10:44