Meklēt

Svētā Pētera bazilikas kupola iekšpuse Svētā Pētera bazilikas kupola iekšpuse 

Doktrīnas attīstība ir uzticība jaunajam

Dažas pašreizējā pontifikāta kritikas apšauba Vatikāna II koncilu un beigu beigās ved pie svētā Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI maģistērija aizmiršanas.

Serdžo Čentofanti

Dažas doktrinālā rakstura kritikas, kas tiek vērstas pret pašreizējo pontifikātu, parāda to, ka notiek pakāpeniska, taču reizē aizvien skaidrāka attālināšanās no Vatikāna II koncila. Nevis no dažu tekstu zināma veida interpretācijas, bet no koncila tekstiem kā tādiem. Tie, kuri uzstājīgi mēģina pretnostatīt pāvestu Francisku viņa tiešajiem priekštečiem, galu galā atklāti kritizē arī svēto Jāni Pāvilu II un Benediktu XVI vai, jebkurā gadījumā, tādējādi noklusē dažus būtiskus viņu kalpojuma aspektus, kuros atrodami acīmredzami pēdējā koncila mācības attīstības elementi.

Dialoga pravietojums

Kā piemēru tikko teiktajam varam minēt nesen aizritējušo enciklikas Ut Unum sint iznākšanas 25. gadadienu. Tajā pāvests Vojtila apgalvo, ka ekumenisma centieni un dialogs ar nekatoļiem, ir Baznīcas prioritāte. Gadadienu ignorēja tie, kuri šodien piedāvā sašaurinātu Tradīcijas interpretāciju – tādu, kas ir noslēgta šim “mīlestības dialogam”, kas ir pārāks par doktrinālo, dialogam, ko veicināja poļu pāvests, paklausot mūsu Kunga kvēlajai vēlmei pēc vienotības.

Piedošanas pravietojums

Ne mazākā novārtā tika atstāta vēl viena svarīga gadskārta – Jubilejas gada piedošanas lūgšana, ko 12. martā pirms 20 gadiem ļoti vēlējās svētais Jānis Pāvils II. Tas ir iespaidīgi, ka pāvests lūdz piedošanu par Baznīcas dēlu grēkiem. Un, kad runājam par “dēliem”, tad ar to jāsaprot, ka pie tiem pieder arī pāvesti.

Ir zināms, ka tas, kurš lūdz piedošanu par pieļautajām kļūdām, nostāda sevi riskantā situācijā, proti, viņš varētu tikt pārbaudīts. Vojtila pravietiski izvēlējās iet patiesības ceļu. Baznīca nevar un nedrīkst baidīties no patiesības. Toreizējais Ticības mācības kongregācijas prefekts kardināls Jozefs Ratcingers norādīja uz “šī žesta novitāti”, sakot, ka tas ir “Baznīcas publisks nožēlas akts par pagātnes un šodienas grēkiem”, “«mea culpa», ko pāvests izsaka Baznīcas vārdā”, patiesi “jauns žests, kas tomēr ir ciešā kontinuitātē ar Baznīcas vēsturi, ar tās apziņu”.

Inkvizīcija un vardarbība: apziņa, kas attīstās

Inkvizīcija, dedzināšanas un dažāda veida tolerances trūkums no Baznīcas puses vēstures gaitā tika apvīts ar daudzām tumšām leģendām, pārspīlējot, falsificējot, nonievājot un izraujot no konteksta, lai izdzēstu no atmiņas lielo un izšķirošo kristietības devumu cilvēcei. Un vēsturnieki bieži vien atklāja patiesību par daudzajiem realitātes sagrozījumiem un apvīšanu ar mītiem. Taču tas nav šķērslis, lai izdarītu nopietnu sirdsapziņas izmeklēšanu, lai tādējādi “atzītu pagātnē pieļautās novirzes” un “pamodinātu savu apziņu šodienas kompromisu priekšā” – sacīja Jānis Pāvils II.

Tas ir iemesls piedošanas lūgšanai 2000. gadā. Pāvests lūdza piedošanu “par domstarpībām kristiešu starpā, par vardarbību, ko daži no viņiem pieļāva, kalpojot patiesībai, un par neuzticēšanos un naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem”. “Laikam ritot,” sacīja pāvests 2004. gadā, “Baznīca, Svētā Gara vadībā, aizvien dzīvāk apzinās, kādas ir tās prasības”, kuras tai ir jāievēro, lai dzīvotu saskaņā ar Evaņģēliju, kas atmet netolerantas un vardarbīgas metodes, kas vēstures gaitā izkropļoja tās tēlu.

Galileja lieta

Īpaši nozīmīgs ir izcilā itāļu zinātnieka, katoļticīgā Galileo Galileja gadījums. Viņam nācās “daudz ciest no Baznīcas vīru un iestāžu puses” – kā to sacīja Jānis Pāvils II. “Mēs nevaram to slēpt.” Poļu pāvests izpētīja viņa lietu “tā laika vēsturiskā konteksta gaismā” un, ņemot vērā “tā laika mentalitāti”. Pat ja Baznīca ir Kristus nodibināta, “tā tomēr sastāv no vīriešiem un sievietēm, kam ir savas robežas, kas ir saistītas ar viņu laikmeta kultūru”. Bez tam, tā “mācās no pieredzes”, un Galileja gadījums palīdzēja tai vairāk nobriest un labāk izprast savu autoritāti. Patiesības izpratne padziļinās: tā netiek piešķirta reizi pār visām reizēm.

Kopernika revolūcija

Jānis Pāvils II atgādina, ka “tā laika kultūrā vispārpieņemtais ģeocentriskais pasaules attēlojums pilnīgi saskanēja ar Bībeles mācību, kur daži izteicieni, skatoties burtiski, likās esam veidoti no ģeocentriskiem apgalvojumiem. Problēma, ko izvirzīja tā laika teologi, saistījās ar heliocentrisma un Svēto Rakstu saskaņu. Tādējādi jaunā zinātne ar tās metodēm un no tām izrietošo pētījumu brīvību, lika teologiem apšaubīt savus Rakstu skaidrošanas kritērijus.” Lielākā daļa to nespēja.

Paradoksāli, ka Galilejs, kurš bija īsti ticīgs, šajā jautājumā izrādījās esam “daudz apķērīgāks nekā viņa pretinieki teologi”, kuri, mēģinot aizstāvēt ticību, iekrita maldos. Tādējādi Kopernika sistēmas izraisītais apvērsums “spēcīgi ietekmēja arī Bībeles interpretēšanu”: Galilejs, kurš nebija teologs, bet katoļticīgs zinātnieks, “ieviesa tādu svēto grāmatu interpretēšanas principu, kas pārsniedza burtisko nozīmi, taču saskanēja ar katrā grāmatā ietverto nodomu un tai raksturīgo izklāsta veidu”, ņemot vērā literāros žanrus. Šo nostāju apstiprināja pāvests Pijs XII 1943. gadā enciklikā Divino afflante Spiritu.

Evolūcijas teorija

Līdzīga apziņas attīstība Baznīcā ir saskatāma attiecībā uz evolūcijas teoriju, kas likās esam pretrunā ar radīšanas teoriju. Pirmā atvērtība tika izrādīta no Pija XII puses ar 1950. gadā izdoto encikliku Humani generis. Šī gada 20. augustā būs pagājuši 70 gadi kopš tās iznākšanas. Jānis Pāvils II apgalvo, ka “radīšana tiek stādīta evolūcijas gaismā kā notikums laikā – kā «creatio continua»  -, kurā Dievs atklājas ticīgā acīm kā debesu un zemes Radītājs”.

Kas attiecas uz pāvestu Francisku, viņš uzsver, ka tad, “kad mēs Radīšanas grāmatā lasām par radīšanu, mēs riskējam iztēloties Dievu kā burvi ar brīnumnūjiņu, kurš būtu spējīgs izdarīt visu. Taču te nav par to runa. Viņš radīja būtnes un ļāva tām attīstīties saskaņā ar katrā no viņām ieliktajiem likumiem, lai tās attīstās un sasniedz savu pilnību (…). Lielais sprādziens, kas šodien tiek uzskatīts par pasaules rašanās iemeslu, nav pretrunā ar Dieva radošo intervenci, bet to pieprasa. Evolūcija dabā nav pretrunā ar radīšanas jēdzienu, jo evolūcija paredz tādu būtņu radīšanu, kas attīstās”.

Brīvības jēdziena attīstība

Jaunajā Derībā, bet ne tikai tur, ir atrodamas ļoti spēcīgas atsauces uz brīvību, kas izmainīja vēsturi, taču tās tika atklātas maz pamazām. Pāvests Bonifācijs VIII 1302. gadā izdotajā bullā Unam sanctam apgalvoja, ka garīgā autoritāte ir augstāka par laicīgo autoritāti. Tas bija cits laikmets. Pēc aptuveni 700 gadiem Jānis Pāvils II, uzstādamies Eiropas Parlamentā, Strasbūrā, atzīmēja, ka viduslaiku kristietībā ne vienmēr bija nodalījums “starp ticības sfēru un laicīgo dzīvi”. Šī skatījuma sekas bija “integristiskais kārdinājums izslēgt no laicīgās sabiedrības tos, kuri neatzina īsto ticību”. Aizvien 1791. gadā kādā vēstulē franču bīskapiem Pijs VI kritizēja Nacionālās asamblejas pieņemto konstitūciju, kas noteica “kā dabisko tiesību principu to, ka cilvēkam sabiedrībā jābūt pilnīgi brīvam, tas ir, reliģijas lietās viņu neviens nedrīkst traucēt, viņš var brīvi domāt un rakstīt un pat publicēt reliģijas lietās vienalga ko”.

1832. gadā enciklikā Mirari vos Gregors XVI runā par sirdsapziņas brīvību kā par “indīgu kļūdu” un “maldināšanu”. Savukārt 1864. gadā Pijs IX nosoda kā vienu no “galvenajām mūsdienu kļūdām” to, ka “katoļu reliģija vairs netiek uzskatīta par vienīgo valsts reliģiju” (…). Vatikāna II koncils ar savām deklarācijām Dignitatis humanae par reliģisko brīvību un Nostra aetate par dialogu ar nekristīgajām reliģijām veic lēcienu, kas atgādina pirmās kristiešu kopienas Jeruzalemes koncilu, kas paver Baznīcu visai cilvēcei. Šo izaicinājumu priekšā Jānis Pāvils II apgalvo, ka “ganam jābūt patiesi drosmīgam”.

Apstāties, taču kurā gadā?

1988. gadā notika lefevristu tradicionālistu shizma. Viņi atmeta Vatikāna II koncila panākto progresu, domājot, ka tika izveidota jauna Baznīca. Benedikts XVI izsaka spēcīgus vārdus, mudinot “neiesaldēt Baznīcas maģistērija autoritāti 1962. gadā”. Tas jau reiz notika 1870. gadā: “veckatoļi” toreiz nosodīja Vatikāna I koncilu par pāvesta nemaldības dogmu.

Katoļu Baznīca savā vēsturē ir piedzīvojusi vairāk nekā 20 koncilus, un katru reizi bija kāds, kurš nepieņēma jauninājumus un apstājās uz vietas. 1854. gadā Pijs IX pasludināja dogmu par Bezvainīgo Ieņemšanu. Taču lielais svētais Bernards no Klervo, kurš, neraugoties uz to, ka bija viens no dedzīgākajiem mariāniskā kulta izplatītājiem, dažus gadsimtus iepriekš pretojās šai patiesībai. Viņš teica: “Es esmu ļoti nemierīgs, jo daži no jums nolēma mainīt svarīgu notikumu apstākļus, kā piemēram, šo Baznīcai nepazīstamo svētku ieviešanu, kas noteikti nav prāta apstiprināti un kurus neattaisno pat senā Tradīcija. Vai mēs tiešām esam erudītāki un dievbijīgākie par mūsu sentēviem?” Tas bija 12. gadsimts. Kopš tā laika Baznīca ir ieviesusi arī citus nezināmus svētkus, kuru dēļ noteikti būtu ieļaunojušies daudzi ticīgie, kuri dzīvoja iepriekšējos gadu simteņos.

Jēzus ceļš: jaunais un vecais

Jēzus teica, ka Viņš atnāca, nevis lai atceltu likumu, bet to piepildītu (sal. Mt 5, 17). Viņš mācīja nepārkāpt nevienu pat no vismazākajiem priekšrakstiem (sal. Mt 5, 19). Taču Viņu pašu apsūdzēja Mozus likuma normu pārkāpšanā, piemēram, sabata atpūtas neievērošanā vai aizlieguma apmeklēt zināmos grēciniekus ignorēšanā. Un apustuļi spēra uz priekšu lielu soli, proti, atsaucoties uz pašu Ābrahamu, viņi atcēla apgraizīšanas svēto pienākumu, kas bija spēkā kopš 2000 gadiem, un viņi atvēra durvis pagāniem, kas tajā laikā bija neiedomājami. “Lūk,” saka Kungs, “es visu daru jaunu” (Atkl 21, 5).

Visu laiku pastāv draudi, ka evaņģēliskās mīlestības “jaunais vīns” varētu tikt saliets mūsu reliģiskās drošības “vecajos traukos”, kas tik bieži apklusina dzīvo Dievu, kurš nemitējas mūs uzrunāt. Tā ir gudrība, kas piemīt “debesu valstības māceklim”, kurš visu laiku tiecas pēc Likuma pilnības, pēc taisnības, kas ir pārāka par Rakstu mācītāju un farizeju taisnību, un kurš tādēļ “no savas dārgumu krātuves velk ārā gan jauno gan veco” (Mt 13, 52). Ne tikai jauno un ne tikai tikai veco.

Tulkoja Jānis Evertovskis

23 jūnijs 2020, 09:04