Meklēt

Vatican News
Pāvests vada Vasarsvētku dievkalpojumu Pāvests vada Vasarsvētku dievkalpojumu  (Vatican Media)

Svētais Gars mums atgādina, ka esam Dieva mīļotie bērni

Svētdien, 31. maijā, pāvests celebrēja Vasarsvētku dievkalpojumu Svētā Pētera bazilikā. Homīlijā viņš meklēja atbildi uz jautājumu, kas ir tas, kas mūs vieno. Kas ir mūsu vienotības pamatā? Francisks runāja par sevis dāvāšanu citiem un šajā sakarā norādīja uz trīs šķēršļiem – narcismu, sevis nostādīšanu upura lomā un pesimismu. Svētajā Misē šoreiz piedalījās aptuveni 50 cilvēku.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pirmajā vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils raksta, ka ir dažādas harizmas, bet viens Gars (sal. 12, 4). Pāvests atzina, ka vārdi “dažādi” vai “dažādas” un “viens” varētu šķist pretrunīgi, taču šis “viens” ir Svētais Gars, kurš veido dažādību. Tieši tā ir radusies Baznīca – mēs esam dažādi, taču vienoti Svētajā Garā.

Pievēršoties Baznīcas pirmsākumiem, Francisks norādīja, ka apustuļi bija dažādi, bet Jēzus necentās viņus pārveidot. Apustuļu vidū bija vienkārši un izglītoti ļaudis. Dažiem bija ebreju, citiem – grieķu vārdi. Vieniem bija maigs raksturs, citi – karstasinīgi. Jēzus ļāva tiem palikt tādiem, kādi tie bija, Viņš tos neizmainīja, bet vienoja, svaidot ar Svēto Garu. Vienotība tiek panākta ar svaidījumu. Šīs vienotības avots ir Svētais Gars.

Runājot par mūsdienu Baznīcu, pāvests jautāja: “Kas ir tas, kas mūs vieno, kas ir mūsu vienotības pamatā?” Arī mēs esam dažādi. Mums ir dažādi viedokļi. Mēs izdarām dažādas izvēles. Mēs esam vairāk vai mazāk jūtīgi. Taču mūsu vienotības avots ir Svētais Gars. Pirmām kārtām, Viņš mums atgādina, ka mēs esam Dieva mīļotie bērni – uzsvēra Francisks. Mēs esam dažādi, katram no mums ir savi trūkumi, bet Svētais Gars mums atgādina, ka mums ir viens Kungs, Jēzus, un viens Tēvs, un tāpēc mēs esam brāļi un māsas. Mēs esam aicināti raudzīties uz Baznīcu nevis tā, kā uz to raugās pasaule, bet tā, kā uz to raugās Svētais Gars. Viņš neiedala mūs konservatīvajos un progresīvajos, Viņš neraugās uz to, cik efektīvas ir Baznīcas struktūras, bet redz mūs kā Dieva bērnus, kā brāļus un māsas, kam ir vajadzīga žēlsirdība.

Homīlijas turpinājumā pāvests norādīja, ka pirmais, ko Vasarsvētkos darīja apustuļi, bija sludināšana. Runājot par Baznīcu, viņš uzsvēra, ka svarīgi ir sludināt, jo tad Svētais Gars gādās par vienotību. Apustuļus vadīja viena vienīga vēlme – dot to, ko bija saņēmuši.

Kāds ir vienotības noslēpums? Kāds ir Gara noslēpums? – jautājas Svētais tēvs. Runa ir par dāvanu – viņš uzsvēra. Svētais Gars ir dāvana. Viņš sevi dāvā un tādā veidā satur mūs kopā, ka mēs varam būt vienas un tās pašas dāvanas līdzdalībnieki. Svarīgi ir ticēt, ka Dievs ir dāvana, ka Viņš neņem, bet dod. Un kāpēc tas ir svarīgi? Tas ir svarīgi tāpēc, ka no tā, kā mēs skatīsimies uz Dievu, būs atkarīga arī mūsu uzvedība – skaidroja pāvests. Ja mēs domāsim, ka Dievs ir tas, kurš mums kaut ko atņem vai uzspiež sevi, tad arī mēs gribēsim ņemt un būt uzbāzīgi – mēs gribēsim visur līst, tiekties pēc atzinības, dzīties pēc varas. Turpretī, ja mūsu sirdī būs Dievs kā dāvana, tad viss izmainīsies. Ja apzināsimies, ka tas, kas mēs esam, ir Viņa nesavtīgā dāvana, tad arī mēs būsim gatavi dāvāt savu dzīvi citiem. Mēs augam, sevi dāvājot, nevis cenšoties sevi saglabāt.

Uzrunas beigu daļā pāvests aicināja pārdomāt, kādi ir tie šķēršļi, kas mums traucē sevi dāvāt. Viņš norādīja uz trīs ienaidniekiem, kas vienmēr uzglūn mūsu sirdij. Tas ir narcisms, sevis nostādīšana upura lomā jeb sevis žēlošana un pesimisms.

Narcisms ir riņķošana pašam ap sevi, sava veida elkdievība jeb sevis dievināšana. Narcists domā: “Dzīve ir skaista, ja man ir ieguvums”. Tāpēc tālāk viņš nonāk pie domas: “Kāpēc gan man vajadzētu upurēties citu labā?” Pāvests atzina, ka šajā pandēmijas laikā narcisms nodara lielu ļaunumu. Cilvēks noslēdzas sevī, redz tikai savas vajadzības, izturas vienaldzīgi pret citiem, negrib atzīt savus trūkumus un kļūdas.

Otrs bīstams ienaidnieks ir sevis žēlošana. Upuris katru dienu žēlojas par citiem: “Neviens mani nesaprot, neviens man nepalīdz, neviens mani nemīl!” Un viņa sirds noslēdzas. Tajā pašā laikā viņš jautā: “Kāpēc citi sevi neveltī manā labā?” Šajā dramatiskajā situācijā, kādā atrodamies, sevis nostādīšana upura lomā un žēlošana ir ļoti nelaba lieta – atgādināja Francisks.

Visbeidzot – pesimisms. Te saskaramies ar «ikdienas litāniju»: “Nekas nav labi, [visur] – sabiedrībā, politikā, Baznīcā…[ir problēmas]”. Pesimists par visu uztraucas, bet neko nedara. Viņš paliek inerts un domā: “Kāda gan jēga dot? Tam taču nav nozīmes”. Tagad, kad ir vajadzīgi tik lieli pūliņi, lai visu atsāktu, cik ļoti kaitīgs ir pesimisms! – uzsvēra pāvests. Visu redzēt melnās krāsās un atkārtot, ka nekas vairs nebūs kā agrāk, ir ļoti kaitnieciski.

Ja mēs tā domāsim, tad tas, kas noteikti neatgriezīsies, būs cerība – viņš piebilda, atzīstot, ka mēs dzīvojam cerības trūkumā, un uzsverot, ka mums ir jāprot novērtēt dzīvības dāvana. Tāpēc mums ir vajadzīgs Svētais Gars – Dieva dāvana, kas mūs dziedina no narcisma, sevis žēlošanas un pesimisma.

Homīliju pāvests noslēdza ar lūgšanu uz Svēto Garu, lūdzot lai Viņš mūs atbrīvo no egoisma paralīzes un iededz mūsos vēlmi kalpot un darīt labu. Ļaunāka par šo krīzi ir savas dzīves izniekošana, ieraušanās sevī. Francisks lūdzās, lai Svētais Gars palīdz mums atminēties par saņemto dāvanu, būt vienotības veicinātājiem, lai Viņš dod mums drosmi iziet no sevis, mīlēt vienam otru un sniegt savstarpēju palīdzību, tādējādi kļūstot par vienu saimi.

31 maijs 2020, 11:05