Meklēt

Vatican News

Izdots pāvesta Vēstījums Pontifikālajām Misiju kustībām

Pāvests ir izdevis Vēstījumu Pontifikālajām Misiju kustībām. Viņš aicina izvairīties no pašapliecināšanas un no savu iniciatīvu reklamēšanas. “Būt misionāriem ir pateicības atspoguļojums par to, kas ir saņemts,” norāda Francisks.

Inese Šteinerte – Vatikāns

“Evaņģēlija sludināšana ir pavisam kas cits salīdzinot ar jebkādu politisko, vai kultūras, psiholoģisko, vai reliģisko prozelītismu,” raksta pāvests. Viņš norāda, ka misija ir Svētā Gara dāvana un tā nevar būt uzticēta tādiem “ekleziālajiem aparātiem”, kas, šķiet, ir piesūkušies ar tieksmi izcelt sevi un savas iniciatīvas.

Francisks kavējas pārdomās par kristīgās misijas pamatiem Vēstījumā, ko viņš veltī Pontifikālo Misiju kustību dalībniekiem, kuri bija plānojuši ierasties Romā uz gadskārtējo sanākmi, bet kas ir atcelta koronavīrusa dēļ. Pāvests atgādina, ka Baznīcas misijas “visintīmākā ģenētiskā iezīme” ir “būt par Svētā Gara darbu, nevis par mūsu pārdomu un nodomu sekām”. “Saņemt Gara gaismu, ir žēlastība un vienīgais spēks, kas mums var piemist, lai sludinātu Evaņģēliju”. Pestīšana nav nedz mūsu misionāro iniciatīvu sekas, nedz arī mūsu runas par Vārda iemiesošanos. Tā var notikt tikai caur tikšanās skatienu ar To, kurš mūs aicina. Svētais tēvs rosina sludināt Evaņģēliju, liecinot par Dieva darbu.

Vadoties pēc Apustuliskā pamudinājuma “Evangelii gaudium” – “Evaņģēlija līksme”, pāvests izceļ misijas raksturīpašības. Vispirms tā ir “atraktivitāte”, “pievilcība”. Baznīca aug pasaulē caur pievilcību, nevis caur prozelītismu. Ja laimīgi sekojam Jēzum, būdami Viņa pievilcības iedvesmoti, tad arī citi to pamana un var brīnīties.

Citas raksturīpašības ir “pateicība un beznosacījumu dāvana”, jo “misionāro degsmi nav iespējams saņemt kā prātojuma, vai aprēķina sekas”. Tā ir pateicības atspulgs. Tad ir arī tāda misijas raksturīpašība, kā “pazemība”, jo, ja laime un pestīšana neatrodas mūsu īpašumā, vai arī tās nav mūsu nopelnu mērķis, tad Evaņģēliju var sludināt tikai ar pazemību, bez lielības.

Misijas raksturīpašība ir arī “lietu nesarežģīšana”. Īsta misija nepiekar nevajadzīgas svaru bumbas cilvēku jau tā sarežģītajai dzīvei. Tā neuztiepj arī smalkus formācijas ceļus, lai varētu izbaudīt to, ko Kungs, patiesībā, dāvā ar vieglumu. Vēl citas divas raksturīpašības ir “tuvums dzīvei, kas noris īstenībā”, jo misija sasniedz cilvēkus “tur, kur viņi atrodas un tādus, kādi viņi ir”.

Raugoties nākotnē, Francisks atgādina, ka Pontifikālās Misiju kustības ir radušās spontāni, no misionārās dedzības, uz kuru pamudinājusi kristīto ļaužu ticība. Tās ir saistītas ar Dieva tautas ticības izjūtu. Misiju kustības ir virzījušās uz priekšu pa diviem – lūgšanas un tuvākmīlestības ceļiem. Tās vienmēr ir bijušas Baznīcas novērtētas un to aicinājums nekad nav ticis izdzīvots kā “alternatīvs ceļš”, kā “ārēja piederība” salīdzinot ar vietējo Baznīcu ordinārajām formām. Misiju kustības ir kļuvušas par izplatītu tīklu visos kontinentos. Pāvests uzsver, ka tā ir daudzveidība, kas jāsargā no ideoloģiskās vienādošanas.

Svētais tēvs Vēstījumā nosauc dažas patoloģijas, kas pagadās Pontifikālo Misiju kustību ceļā. Pirmā ir “autoreferencialitāte”, kas rada pašapliecināšanas un savu iniciatīvu reklamēšanas risku. Tad ir arī “vēlme komandēt”. Tas nozīmē vēlmi uzņemties kontrolfunkciju pār kopienām, kurām, patiesībā, šie organismi ir aicināti kalpot. Pāvests nosauc arī tādu patoloģiju, kā “elitārisms”. Tā ir iedomāšanās piederēt “augstākai – speciālistu klasei”. Pie patoloģijām tiek pieskaitīta arī “izolēšanās no tautas”, raugoties uz to, kā uz inertu masu, kas vienmēr būtu uz kaut ko jāpamudina. Arī “abstrahēšanās un funkcionālisms” pieder pie patoloģijām, jo tie “cenšas atdarināt pasaulīgos efektivitātes modeļus”.  

Pāvests rosina Pontifikālās Misiju kustības sargāt un no jauna atklāt savu iekļautību “Dieva tautas klēpī”, saplūstot ar cilvēku reālo dzīvi un ievijot sevi diecēžu, draudžu, kopienu un grupu ekleziālajā audeklā. Svētais tēvs Misiju kustības aicina palikt uzticīgām lūgšanas un misijām paredzēto resursu vākšanas praksei; meklēt jaunus ceļus, taču nesarežģīt to, kas ir vienkāršs.

Pontifikālajām Misiju kustībām ir jādarbojas kā kalpošanas instrumentam vietējo Baznīcu misijā. Šīm Baznīcām nav nepieciešami nedz “augstākie stratēģi”, nedz “centrālās direktīvas”. Misiju kustībām ir jādarbojas kontaktā ar visām realitātēm, nekad nekrītot birokrātiski-profesionālā dimensijā. Francisks prasa raudzīties ārpus, nevis raudzīties spogulī, atvieglojot, nevis apgrūtinot struktūras.

Pāvests prasa arī nepārveidot Pontifikālās Misiju kustības par nevalstisku organizāciju, kas nododas tikai fondu vākšanai. Ja dažās vietās nav iespējams savākt pietiekami daudz līdzekļu, tad nevajag censties šo problēmu risināt, aprobežojoties ar bagāto ziedotāju meklēšanu. Pāvests novēl, lai ziedot misijām turpina būt aicināti galvenokārt visi kristītie. Īpašs brīdis ziedojumu vākšanai visu zemju Baznīcās ir oktobra mēnesis, kad tiek atzīmēta Pasaules Misiju diena. Savākto līdzekļu izmantošanā īpaša uzmanība jāpievērš kopienu primārajām vajadzībām, izvairoties no tādas palīdzības, kas var vest pie parazitēšanas. “Un nedrīkst aizmirst nabadzīgos,” aicina Francisks. Pontifikālās Misijas ar savu plašo tīklu ir Dieva tautas daudzo seju atspoguļojums, tāpēc tās nedrīkst uzspiest kādu noteiktu kultūras formu. Kāda noteikta standarta piemērošana Labās vēsts sludināšanā var vest pie kristīgās ticības universālā rakstura apēnošanas.

Visbeidzot Francisks atgādina, ka Pontifikālās Misiju kustības nav kāda atsevišķa vienība. To specifikā ietilpst saikne ar pāvestu. Vēstījums tiek noslēgts ar svētā Ignācija no Lojolas vārdiem, aicinot Misiju kustības labi veikt savu darbu, tā, “it kā viss būtu atkarīgs no mums, apzinoties, ka, patiesībā, viss ir atkarīgs no Dieva”.

22 maijs 2020, 12:54