Baznīca ir samierināta un misijai gatava kopiena
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētdienas, 31. maija, pusdienlaikā Svētais tēvs aicināja ticīgos vērst skatienu uz Mariju, Pēdējo vakariņu nama Dievmāti, lūdzot, lai viņa palīdz mums dzīvot Svētā Gara gaismā. Uzrunā pirms lūgšanas "Debesu Karaliene" Francisks norādīja uz Baznīcas misiju.
“Šodien svinam Vasarsvētkus, lielus svētkus, pieminot Svētā Gara nonākšanu pār pirmo kristiešu kopienu”, sacīja pāvests. Šodienas Evaņģēlijs (sal. Jņ 20, 19-23) mūs atgriež Lieldienu vakarā un parāda augšāmcēlušos Jēzu, kurš ienāk Pēdējo vakariņu namā, kur atradās nobijušies mācekļi. Viņi bija nobijušies. "[Jēzus] nostājās viņu vidū un viņiem sacīja: «Miers jums!»" (19).
Šie pirmie vārdi "Miers jums!", ko augšāmcēlies Kungs saka, ir kaut kas lielāks par vienkāršu sveicienu. Tie izsaka piedošanu, kas tiek dāvāta mācekļiem, kuri bija Viņu atstājuši. Tie ir samierināšanās un piedošanas vārdi. Arī mēs, vēlot citiem mieru, dāvājam piedošanu un reizē lūdzam piedošanu. Jēzus dāvā savu mieru tieši šiem mācekļiem, kuri baidās, kuriem ir grūti noticēt redzētajam, t.i., tukšajam kapam, un nenovērtē Marijas Magdalēnas un citu sieviešu liecības. Jēzus piedod, Viņš vienmēr piedod un dāvā mieru saviem draugiem. “Neaizmirstiet!”, piekodināja pāvests, “Jēzus nekad nepagurst piedot. Tie esam mēs, kuri pagurstam lūgt piedošanu”.
Piedodot un sapulcinot ap sevi mācekļus, Jēzus padara viņus par savu Baznīcu, par samierinātu un gatavu misijai kopienu. Tikšanās ar augšāmcēlušos Kungu izmaina pilnībā apustuļu dzīvi un pārveido viņus par drosmīgiem lieciniekiem. Patiesi, tūlīt pēc tam Jēzus saka: «Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā Es jūs sūtu» (21). Šie vārdi liek saprast, ka apustuļi ir aicināti turpināt to pašu misiju, ko Tēvs ir uzticējis Jēzum. «Es jūs sūtu»: tas nav brīdis palikt ieslēgtiem, ne arī skumt par "labajiem laikiem", kas pavadīti kopā ar Mācītāju.
Prieks par augšāmcelšanos ir liels, tas ir milzīgs prieks, ko mēs nevaram paturēt tikai sev. Lieldienu liturģiskā laika svētdienās mēs dzirdējām par augšāmcelšanos, par tikšanos ar Emausas mācekļiem, par Labo ganu, par atvadu runām un apsolījumu nosūtīt Svēto Garu: tas viss ir vērsts uz mācekļu – arī mūsu, ticības stiprināšanu, ņemot vērā misijas uzdevumu.
Lai atdzīvinātu misiju, Jēzus saviem mācekļiem dāvā Svēto Garu: "To pateicis, Viņš dvesa uz viņiem un sacīja: «Saņemiet Svēto Garu!»" Svētais Gars ir uguns, kas sadedzina grēkus un rada vīriešus un sievietes par jaunām radībām. Viņš ir mīlestības uguns, ar kuru mācekļi varēs "aizdedzināt" pasauli; tās maigās mīlestības, kas priekšroku dod mazajiem, nabadzīgajiem, atstumtajiem... Kristības un Iestiprināšanas sakramentos mēs esam saņēmuši Svēto Garu ar gudrības, saprāta, padoma, spēka, zinību, dievbijības un Dieva bijāšanas dāvanām. Šī pēdējā – Dieva bijāšanas dāvana – ir tiešs pretstats bailēm, kas pirms tam paralizēja mācekļus. Tā ir mīlestība uz Kungu, uzticēšanās Viņa žēlsirdībai un labestībai, pārliecība, ka spēsim veikt ceļu, kādu Viņš mums ir norādījis, nekad nezaudējot Viņa klātbūtni un atbalstu.
Vasarsvētki atjauno apziņu, ka mūsos mājo Svētā Gara dzīvinošā klātbūtne. Viņš dāvā mums drosmi iziet no savu "pēdējo vakariņu namu" augstajiem mūriem, neiekrist mierīgas dzīves vilinājumos un neieslēgties sterilos paradumos. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja pacelt skatienu uz Vissvētāko Jaunavu Mariju un lūgties, lai Dievs dāvā Baznīcai kvēlu misionāro garu.
Pēc lūgšanas "Debesu Karaliene" Francisks teica: "Dārgie brāļi un māsas, pirms sešiem mēnešiem noslēdzās Amazonei veltīta sinode. Šodien, Vasarsvētkos, lūgsim Svēto Garu, lai Viņš dāvā gaismu un spēku Baznīcai Amazonē un tās tautām, kas smagi cietušas pandēmijā. Daudzi ir inficējušies un daudzi ir miruši, arī starp iezemiešiem, kas ir īpaši neaizsargāti. Caur Marijas, Amazones Mātes, aizbildniecību, es lūdzos par nabadzīgajiem un neaizsargātajiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo šajā dārgajā reģionā, kā arī visā pasaulē, un vēlos, lai nevienam nepietrūktu veselības aprūpes.”
Pāvests piebilda, ka nedrīkst taupīt uz cilvēku aprūpes rēķina. Cilvēki ir svarīgāki par ekonomiku. Tāpēc viņus ir jāaprūpē. Mēs, cilvēki, esam Svētā Gara templis, bet ekonomikā nē.
Turpinot uzrunu, pāvests atgādināja, ka svētdien Itālijā tiek atzīmēta Nacionālā palīdzības diena, lai veicinātu solidaritāti ar slimniekiem. "Es vēlos vēlreiz izteikt savu atzinību tiem, kuri, īpaši šajā periodā, sniedza un sniedz pašaizliedzīga kalpojuma citiem liecību". Svētais tēvs ar pateicību un apbrīnu pieminēja visus tos, kuri, šajā pandēmijas laikā, palīdzot slimajiem, atdeva savu dzīvību. “Klusumā lūgsimies par ārstiem, brīvprātīgajiem, medmāsām, visiem veselības aprūpes darbiniekiem un tiem daudziem cilvēkiem, kuri šajā laikā atdeva savu dzīvību”, mudināja pāvests.
"Novēlu visiem jauku Svētā Gara nosūtīšanas svētku dienu. Mums ir ļoti vajadzīga Svētā Gara gaisma un spēks! Tas ir vajadzīgs Baznīcai, lai dzīvotu harmonijā un drosmīgi liecinātu par Kristus Evaņģēliju. Tas ir vajadzīgs arī cilvēcei, lai spētu iziet no krīzes daudz vienotāka", teica Francisks, piebilstot, ka, kā zinām, no krīzes mēs neizejam tādi, kādi bijām iepriekš. Mēs izejam, vai nu labāki vai sliktāki. Viņš novēlēja, lai mums pietiktu drosmes mainīties, kļūt labākiem un spēt pozitīvi veidot pēc-krīzes laiku. Tikšanās noslēgumā pāvests aicināja ticīgos neaizmirst lūgties par viņu.
