Meklēt

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience   (Vatican Media)

Atšķirība starp pasaulīgo un Kristus mieru. Septītā Kalna svētība

Trešdienas katehēzes mācībā pāvests skaidroja atšķirību starp mūsdienu izpratni par mieru un biblisko izpratni, atšķirību starp mieru, ko dod pasaule, un mieru, ko sniedz Kristus. Šoreiz Francisks pievērsās septītajai Kalna svētībai: “Svētīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem”. Jautājums ir būtiski saistīts ar Lieldienu noslēpumu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot uzrunu, Svētais tēvs atzina, ka viņš priecājas, ka par šo svētību var runāt tieši pēc Lieldienām, jo, kā viņš uzsvēra, Kristus miers ir Viņa nāves un augšāmcelšanās auglis. Taču lai mēs izprastu šīs svētības nozīmi, jāskaidro, ko nozīmē vārds “miers”. Šis jēdziens var tikt pārprasts vai pat nereti tiek banalizēts.

Bībelē ar vārdu “miers” (ar skaisto vārdu shalom) tiek izteikta pārpilnība un labklājība. Vēlot “šalom”, ebreji vēl labklājību, skaistu un piepildītu dzīvi, kas tiktu izdzīvota patiesībā un taisnībā, kam jāpiepildās Mesijā, kurš ir miera Karalis (sal. Is 9, 6; Mik 5, 4-5).

Bez tam, vārdam “miers” piemīt vēl kāda, plašāk izplatīta, nozīme. Tas tiek saprasts kā sava veida “iekšējs miers”: ja esmu mierīgs, tad esmu mierā. Pāvests norādīja, ka tā ir modernā izpratne, psiholoģiska un vairāk subjektīva pieeja. Mūsdienu sabiedrībā pieņemts uzskatīt, ka būt mierā nozīmē atrasties harmonijā un iekšējā līdzsvarā. Taču šāda izpratne par mieru ir nepilnīga un nevar tikt absolutizēta, jo nemiers mūsu dzīvē var būt kā svarīgs izaugsmes faktors – skaidroja Francisks. Bieži vien pats Kungs iesēj mūsos iekšēju nemieru, lai mēs izietu Viņam pretī un meklētu Viņu. Tai pašā laikā var gadīties tā, ka, atrodoties iekšējā mierā jeb harmonijā, mūsu sirdsapziņa iemieg un mēs novirzāmies no garīgās izaugsmes un atpestīšanas ceļa. Tādēļ nereti Kungs kļūst par “pretrunu zīmi” (sal. Lk 2, 34-35), mūs sapurina un satricina mūsu iluzoriskās drošības shēmas, lai atgrieztu mūs uz pestīšanas ceļa. Tajā brīdī šķiet, ka mūsos nav miera, bet, īstenībā, pats Kungs mūs noliek uz šāda ceļa, lai mēs iemantotu to mieru, ko tikai Viņš var dot.

Svētais tēvs piebilda, ka miers, ko dod Jēzus, atšķiras no tā miera, ko dod pasaule (sal. Jņ 14, 27). Pasaulīgā izpratnē, iegūt “mieru” dažiem nozīmē iet “karot” pret citiem. Un tas nav Kristus miers! Turpretī Kristus novērš jebkādu ienaidu un nes samierināšanos un izlīgšanu. To Viņš panāk ar savu nāvi pie krusta.

Francisks paskaidroja, ka “miera nesēji” ir tie, kuri radoši un aktīvi darbojas šajā virzienā. Mīlestība, pēc savas dabas, ir radoša, un par katru cenu tiecas pēc izlīgšanas. Par Dieva bērniem tiek saukti tie, kuri ir apguvuši miera sēšanas mākslu un to patiešām arī piekopj. Turklāt, viņi apzinās, ka nav izlīgšanas bez savas dzīvības atdeves, un ka pēc izlīgšanas ir jātiecas vienmēr un visur. “Vienmēr un visur!” uzsvēra pāvests. Un tas nav tikai tāds darbs, ko varam paveikt ar saviem spēkiem vien, bet ir Kristus, kurš ir mūsu Miers, žēlastība. To mēs esam saņēmuši no Kristus, tāpēc pamatoti esam kļuvuši par Dieva bērniem.

Īstā “šalom” un īstā iekšējā līdzsvara avots ir Kristus miers, kas izplūst no Viņa krusta un pārveido mūs par jaunu radību – par svētiem. Svētie vienmēr prot būt radoši un izdomāt aizvien jaunus veidus, kā labāk mīlēt. Viņi ir īstie miera nesēji. Pāvests piebilda, ka šī Dieva bērnu dzīve, bērnu, kuri tiecas pēc izlīgšanas, miera un brālības, dzīve, ir īstā un patiesā laime.

15 aprīlis 2020, 16:03