Meklēt

Lieldienu vigīlijas dievkalpojums Svētā Pētera bazilikā Lieldienu vigīlijas dievkalpojums Svētā Pētera bazilikā 

Pāvests Lieldienu vigīlijas laikā: “Kopā ar Dievu nekas nav zaudēts”

Lielās sestdienas vakarā Svētā Pētera bazilikā pāvests svinēja Lieldienu vigīlijas dievkalpojumu. “Māsa, brāli, arī tad, ja sirdī esi apglabājis cerību, nepadodies, Dievs ir lielāks”, viņš mudināja. “Tumsai un nāvei nepieder pēdējais vārds. Esi drosmīgs, kopā ar Dievu nekas nav zaudēts!”

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Francisks aicināja nepadoties rezignācijai, bet lūgt, lai Jēzus mūs iedrošina mūsu bailēs. Tikai kopā ar Viņu patiešām “būs viss labi”. Tieši vistumšākajā stundā mēs saņemam no augšāmcēlušā Jēzus tiesības uz jaunu cerību – viņš uzsvēra. Šī cerība nekad nezudīs. Pietiek atvērt sirdi lūgšanai, un nekad neviens nespēs mūs šķirt no Dieva mīlestības.

Dievkalpojums iesākās pustumšā bazilikā. Svētais tēvs, nonācis pie katedras altāra, kur atradās tikai pāris desmiti cilvēku, no Lieldienu sveces iededza savu sveci. Trešo reizi skanot “Lumen Christi” (Kristus gaisma), bazilikā tika iedegta gaisma, tādējādi simbolizējot pāriešanu no nāves dzīvībā.

Pēc tam diakons latīņu valodā dziedāja “Exultet” dziedājumu, kas atgādina par Izraēļa tautas izceļošanu un Sarkanās jūras šķērsošanu, un ir liecība gaismas uzvarai pār tumsu.

Cerība, drosme un sūtība – tie bija Svētā tēva homīlijas trīs atslēgas vārdi. Cerība, kas nav tikai optimisms vai vienkāršs iedrošinājums, bet Debesu dāvana, ko mēs, kristieši, esam saņēmuši no Kunga. Viņš uzsvēra, ka kristieši ir dzīvības pasludinātāji. “Nesīsim dzīvības dziesmu!” uzstājīgi mudināja pāvests. “Apklusināsim nāves saucienus, pietiek karu! Lai tiek pārtraukta ieroču ražošana un tirdzniecība, jo mums ir vajadzīga maize, nevis šautenes. Lai tiek pārtraukti aborti, kas nogalina nevainīgu dzīvību. Lai tiek atvērtas to cilvēku sirdis, kuri ir pārtikuši, lai tādējādi piepildītu to cilvēku tukšās rokas, kuriem trūkst dzīvei nepieciešamais.”

    Seko homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Toms Priedoliņš):

«Pēc sabata» (Mt 28, 1) sievietes gāja uz kapu. Tā sākās šīs svētās Vigīlijas Evanģēlijs, ar sabatu. Vēloties steidzīgi pāriet no piektdienas krusta uz svētdienas alleluja, tieši šo Lieldienu Triduum dienu visbiežāk atstājam bez ievērības. Tomēr šogad, vairāk kā jebkad agrāk, mēs sajūtam šo svēto sabatu, lielā klusuma dienu. Šajā dienā varam sevī izdzīvot šo sieviešu sajūtas. Tāpat kā mums, arī viņām acu priekšā bija ciešanu drāma, negaidīta traģēdija, kas notika ļoti ātri. Viņas bija redzējušas nāvi un viņu sirdīs bija nāve, un arī ciešanas kopā ar bailēm – vai viņas piemeklēs tāds pats liktenis kā Mācītāju? Un pēc tam seko bailes par nākotni, viss jāsāk no jauna. Sāpīgas atmiņas, apslāpēta cerība. Viņām, tāpat kā mums, tā bija tumšākā stunda.

Bet šādā situācijā sievietes nepaliek kā paralizētas. Viņas nepakļaujas tumšajiem vaimanāšanas un žēlošanās spēkiem, neieslīgst pesimismā, nebēg no realitātes. Sabatā viņas veic kaut ko ļoti vienkāršu un neparastu. Savās mājās sagatavo smaržas priekš Jēzus miesas. Viņas neatsakās no mīlestības, bet sirds tumsā iededz žēlsirdību. Dievmāte sabatā – dienā, kas tiks veltīta viņai – lūdzas un cer. Sāpju izaicinājumā viņa paļaujas uz Kungu. Šīs sievietes, pašām to nezinot, sabata tumsā sagatavojās «nedēļas pirmās dienas rītausmai» - dienai, kas izmainīs vēsturi. Jēzus, kā sēkla zemē gatavojās, lai pasaulē uzdīgtu jauna dzīvība. Sievietes ar lūgšanām un mīlestību ļāva uzziedēt cerībai. Cik daudz cilvēku, šajās skumjajās dienās, kurās dzīvojam, ir darījuši un dara to pašu, ko sievietes, sējot cerības asnus! Ar maziem uzmanības, mīlestības un lūgšanas žestiem.

Rītausmā sievietes dodas uz kapu. Tur eņģelis viņām saka: «Nebīstieties. Viņa šeit nav. Viņš ir augšāmcēlies» (Mt 28, 5-6). Kapa priekšā viņas dzird dzīvības vārdus… Un pēc tam satiek Jēzu, cerības avotu, kurš apstiprina eņģeļa teikto un saka: «Nebīstieties» (Mt 28, 10). Neesiet bailīgi, nebīstieties – lūk cerības pasludinājums. Tas ir domāts mums šodien. Šodien. Tie ir vārdi, ko Dievs atkārto šajā naktī, kurā mēs atrodamies.

Šajā naktī mēs iegūstam fundamentālas tiesības, kas netiks atņemtas – tiesības uz cerību. Tā ir jauna, dzīva cerība, kas nāk no Dieva. Tas nav tikai optimisms, tas nav plāksteris uz muguras vai vienkāršs iedrošinājums šajos apstākļos, ar garāmejošu smaidu. Nē. Tā ir Debesu dāvana, kuru mēs paši nevarējām iegūt. Mēs šajās nedēļās, turoties pie mūsu cilvēces skaistuma un liekot no sirds pacelties iedrošinājuma vārdiem, neatlaidīgi sakām – viss būs labi. Bet, dienām ejot un bailēm vairojoties, arī pati drosmīgākā cerība var izgaist. Jēzus cerība ir citāda. Viņš ieliek sirdī pārliecību, ka Dievs zina kā visu vērst par labu, jo pat no kapa Viņš liek iznākt dzīvībai.

Kaps ir vieta, kur tie, kas ieiet vairs neiznāk. Bet Jēzus iznāca no kapa mūsu dēļ, Viņš augšāmcēlās mūsu dēļ, lai atnestu dzīvību tur, kur bija nāve, lai sāktu jaunu stāstu tur, kur virsū bija uzlikts akmens. Viņš, kurš novēla akmeni no kapa ieejas, spēj novelt akmeņus, kas apzīmogo sirdi. Tāpēc nepadosimies un neliksim cerībai virsū akmeni. Mēs varam un mums vajag cerēt, jo Dievs ir uzticīgs. Viņš mūs nav atstājis vienus, Viņš mūs ir apmeklējis. Viņš ir ienācis ikvienā mūsu situācijā – sāpēs, bēdās, nāvē. Viņa gaisma ir izgaismojusi kapa tumsu. Šodien tā vēlas sasniegt dzīves vistumšākos nostūrus. Māsa, brāli, arī tad, ja sirdī esi apglabājis cerību, nepadodies, Dievs ir lielāks. Tumsai un nāvei nepieder pēdējais vārds. Esi drosmīgs, kopā ar Dievu nekas nav zaudēts!

Drosme ir vārds, kas evaņģēlijos vienmēr izskan no Jēzus mutes. Tikai vienu reizi to pasaka citi, lai pavēstītu kādam, kurš gaida palīdzību: «Esi drosmīgs! Celies, [Jēzus] tevi sauc!» (Mk 10, 49). Tas ir Viņš, Augšāmcēlušais, kurš pieceļ mūs, kas gaidām palīdzību. Ja tu ceļā esi vājš un trausls, ja pakrīti, nebīsties, Dievs tev sniedz pretī roku un saka: «Esi drosmīgs!». Bet tu varētu teikt tāpat kā priesteris Abondio[1]: «Drosme. To sev nevar iedot» (I Promessi sposi, XXV). Tu to nevari iedot sev, bet tu to vari saņemt kā dāvanu. Vienkārši atver sirdi lūgšanai, nedaudz pacel akmeni, kas novietots pie sirds ieejas, lai atļautu ienākt Jēzus gaismai. Vienkārši ielūdz Viņu: “Ienāc Jēzu manās bailēs un saki arī man: Esi drosmīgs!”. Lai arī kādas bailes mājotu mūsos, sajutīsim, ka vajag cerēt, jo kopā ar Tevi krusts ved uz augšāmcelšanos, jo Tu esi ar mums mūsu nakts tumsā. Tu esi drošība mūsu nedrošībā, Vārds mūsu klusumā, un nekas nekad nevarēs nozagt mīlestību, ar kādu Tu mūs mīli.

Lūk, tā ir Lieldienu vēsts, cerības vēsts. Tai ir arī otra puse – sūtība. «Ejiet un paziņojiet maniem brāļiem, lai viņi dodas uz Galileju» (Mt 28, 10), saka Jēzus. «Viņš pirms jums dodas uz Galileju» (Mt 28, 7), saka eņģelis. Kungs ir pirms mums. Viņš vienmēr iet mums pa priekšu. Ir tik jauki apzināties, ka Viņš iet mums pa priekšu, ka Viņš ir apmeklējis mūsu dzīvi un mūsu nāvi, lai pirms mums dotos uz Galileju, uz vietu, kas Viņam un Viņa mācekļiem atgādināja par ikdienas dzīvi, ģimeni, darbu. Jēzus vēlas, lai mēs cerību nesam tieši tur – ikdienas dzīvē. Bet Galileja mācekļiem bija arī vieta, kas saistījās ar atmiņām, īpaši ar atmiņām par pirmo aicinājumu. Atgriezties Galilejā nozīmē atcerēties, ka viņi ir Dieva mīlēti un Viņa aicināti. Katram no mums ir sava Galileja. Mums ir jāsāk ceļš no jauna, atceroties, ka dzimstam un atdzimstam, saņemot mīlestības aicinājumu par velti, tur, manā Galilejā. Šis vienmēr ir izejas punkts, it īpaši tad, kad piedzīvojam krīzes un pārbaudījumus. Paturot atmiņā savu Galileju.

Bet ir vēl kas vairāk. Galileja bija visattālākais reģions no tās vietas, kur viņi atradās, no Jeruzalemes. Ne tikai ģeogrāfiski. Galileja atradās vistālāk prom no Svētās Pilsētas svētuma. Tas bija apvidus, kur dzīvoja dažādas tautas un praktizēja dažādus kultus, tā bija «pagānu Galileja» (Mt 4, 15). Jēzus sūta uz turieni un liek sākt no turienes. Ko tas mums atklāj? To, ka cerības vēsts netiek ierobežota mūsu svētajās vietās, bet tā tiek nesta visiem. Ikvienam ir nepieciešams saņemt iedrošinājumu un, ja to nedosim mēs, kas esam pieskārušies «dzīvības Vārdam» (1Jņ 1, 1), tad kurš to darīs? Cik skaisti būt kristiešiem, kas mierina, kas nes citu nastas, kas iedrošina un nāves brīdī ir dzīvības pasludinātāji. Nesīsim dzīvības dziesmu uz ikvienu apvidu, kam mēs piederam un kas mums pieder, jo visi esam brāļi un māsas! Nesīsim dzīvības dziesmu! Apklusināsim nāves saucienus, pietiek karu! Lai tiek pārtraukta ieroču ražošana un tirdzniecība, jo mums ir vajadzīga maize, nevis šautenes. Lai tiek pārtraukti aborti, kas nogalina nevainīgu dzīvību. Lai tiek atvērtas to cilvēku sirdis, kuri ir pārtikuši, lai piepildītu to cilvēku tukšās rokas, kuriem trūkst dzīvei nepieciešamais.

Sievietes beigās «apskāva Jēzus kājas» (Mt 28, 9). Kājas, kas bija mērojušas tālu ceļu, lai mūs satiktu, līdz pat ieiešanai kapā un iziešanai no tā. Viņas apskāva kājas, kas bija pārkāpušas nāves slieksni un atvērušas ceļu cerībai. Mēs, svētceļnieki, kas esam cerības meklējumos, šodien piekļaujamies Tev, Augšāmcēlies Jēzu. Pagriežam muguru nāvei un atveram sirdis Tev, kurš esi Dzīvība.

[1] Tulk. piez. Don Abbondio ir personāžs Alessandro Manzoni romancē I Promessi sposi.

11 aprīlis 2020, 23:24