Meklēt

Vatican News
Krusta ceļš Svētā Pētera laukumā Krusta ceļš Svētā Pētera laukumā  (ANSA)

Lielās piektdienas Krustaceļš Svētā Pētera laukumā

Lielās piektdienas vēlā vakarā Svētais tēvs vadīja Krustaceļu. Šoreiz tas notika nevis Romas kolizejā, bet Svētā Pētera laukumā, uz kuru pavērās neierasts skats. Tas atkal bija tukšs, taču daudzu spožu svecīšu un lāpu apmirdzēts. Tās vijās ap laukuma vidū esošo obelisku un aizsniedzās līdz pat vietai bazilikas priekšā, kur pāvests, dziļā lūgšanā iegrimis, dzīvoja līdzi Kristum Viņa ceļā uz Golgātu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Via Crucis. Via Lucis.” Krusta ceļš. Gaismas ceļš. Jēzus sāpes, ciešanas un nāve kļūst par cilvēces atdzimšanas avotu. Kristus, nomirstot pie krusta, pavēra mums mūžīgās dzīves durvis. Bazilika ir apustuļa Pētera atdusas vieta. Koronavīrusa pandēmijas dēļ Krustaceļš nevarēja notikt Romas kolizejā – mocekļu piemiņai veltītajā amfiteātrī, bet tas notika pašā kristietības sirdī, pašā Baznīcas sirdī.

Svētā Pētera bazilikas priekšā arī šoreiz atradās brīnumainais krucifikss no San Marčello baznīcas. Laukums bija tukšs, taču uz to bija vērsti visas pasaules ticīgo skatieni – to, kuri Krustaceļa dievkalpojumam sekoja līdzi pa televīziju vai internetā, skatieni. Uz laukumu bija vērsti arī Padujas cietuma iemītnieku un viņu draugu gara skatieni, kad tie gatavoja Krustaceļa pārdomas. Viņu skatieni raudzījās uz Krustā sisto Jēzu, viņu sirdis bija pievērstas Kungam, viņi nostājās “kaili” Dieva priekšā un ļāva sevi ietīt Viņa maigajā mīlestības apmetnī. Dievam ir pazīstami viņu sirds dziļumi, Viņam ir zināmi arī mūsu visdziļākie sirds nodomi. Dievs, ar naglu caurdurtām rokām un ērkšķu kroni galvā, sirsnīgi skauj visus, kuri smok šajā bēdu un asaru ielejā, un dāvā visiem Augšāmcelšanās cerību.

Krustu šoreiz nesa mūsdienu Kireneji, Pēteri un Barabas. Viens no viņiem bija Mikele – bijušais ieslodzītais, kurš labi zina, kas ir krusts, jo izjuta to uz saviem pleciem. Šodien viņš ir dziedināts, taču pirmās meditācijas vārdi sasaistās ar viņa dzīvi. “Sit viņu krustā!”, šie pūļa saucieni, pēc kuriem Jēzus tika nolemts nāvei, nerimstas arī šodien. Ieslodzītie joprojām “izjūt uz savas ādas” visu šo vārdu lielo smagumu. Arī viņi piedzīvo krustā sišanu, taču, kā raksta viens no pārdomu autoriem, cietums viņiem kļūst par “glābiņu” un pestīšanu.

Smags ir arī kādas meitas, kas tika noslepkavota, vecāku krusts. Tomēr, kā viņi atzīst, tieši izmisumā Kungs nāk mums pretī un dāvā mums savu žēlastību mīlēt un piedot. Šo vecāku dzīve ir kā atvērtas durvis visiem tiem, kuriem ir vajadzīga Dieva mīlestība un atdzimšana.

Kad jau gandrīz visas meditācijas bija izskanējušas, krustu savās rokās pārņēma Svētais tēvs. Viņam to pasniedza viens medbrālis. Četrpadsmitās stacijas pārdomas bija sagatavojis kāds cietuma policijas virsnieks, kurš apliecina, ka viņa darba mērķis ir dot vēl vienu iespēju tiem, kuri ir pakļāvušies ļaunumam. "Es cenšos stiprināt cerību cilvēkos, kuri padevušies, nobijušies no domas, ka kādu dienu viņi izies no cietuma, un viņiem atkal nāksies saskarties ar sabiedrības noraidījumu”, saka virsnieks. “Cietumā es viņiem atgādinu, ka ar Dievu grēkam nekad nepiederēs pēdējais vārds.” Viņa uzrakstītie Krustaceļa noslēguma vārdi, lai gan sāpju iezīmēti, tomēr ir cerības labās smaržas piepildīti vārdi. Tos dzirdot, mūsu skatieni pievēršas atjaunotnei, ko var dāvāt tikai Dievs.

Krustaceļš Svētā Pētera laukumā noslēdzās ar pāvesta svētību. 

Pāvesta klusā lūgšana Krustaceļa laikā
11 aprīlis 2020, 00:41