Meklēt

Vatican News
 (ANSA)

Pāvests dod svētību “Pilsētai un pasaulei”. Dievs visu vērš par labu

Skanot Svētā Pētera bazilikas zvaniem, piektdien, 27. martā, kad pār Mūžīgo Pilsētu laidās vakara tumsa, pāvests Francisks Romas pilsētu un visu pasauli svētīja ar Vissvētāko Sakramentu. Liturģiskās ceremonijas mērķis bija Dieva svētības izlūgšana ciešanu pārņemtajai cilvēcei. Uzrunā viņš pārdomāja mācekļiem adresētos Jēzus vārdus: “Kāpēc jūs esat nobijušies? Vai jums nav ticības?”

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šajā vakara stundā miljoniem kristiešu visā pasaulē vienojās lūgšanā, lai Kungs ar savu visvareno roku aptur Covid-19 pandēmiju. Ticīgo mājas pārvērtās par īstu “mājas Baznīcu”. Svētais tēvs, lietum līstot, vienatnē uzkāpa pa tukšā Svētā Pētera laukuma kāpnēm bazilikas priekšā, kur atradās altāris un bija novietota Dievmātes Salus populi Romani ikona un brīnumainais krucifikss. Lūgšanas brīdi viņš iesāka ar vārdiem:

“Visvarenais un žēlsirdīgais Dievs, uzlūko mūsu sāpīgo stāvokli: mierini savus bērnus un atver mūsu sirdis cerībai, lai mēs sajustu savā vidū Tavu tēvišķo klātbūtni.”

Pāvests lūdza Kungu svētīt pasauli, dot cilvēkiem miesas veselību un dvēseles mierinājumu. Likās, ka Svētā tēva emocionālajai balsij bailēs par pandēmiju pievienojās visa zeme ar savu vaidošo elpu. Taču kopīgās lūgšanas saucieni un Dieva Vārda skaņas ieskandināja gaišo cerības noti.

No laukuma atskanēja Marka evaņģēlija lasījums par Jēzu un mācekļiem naktī laivā bangojošā ezera vidū. Pēc tam pāvests teica uzrunu un lūdzās par visu cilvēci. Pēc klusa adorācijas brīža viņš deva euharistisko svētību “Urbi et Orbi”. Visi, kuri sekoja līdzi ceremonijai pa televīziju vai internetā, kā arī tie, kuriem tādas iespējas nebija, bet bija šajā brīdī garīgi vienoti lūgšanā, izpildot Svētā Krēsla pirms tam izdotajā dekrētā norādītos nosacījumus, varēja saņemt pilnas atlaidas.

Seko pāvesta uzrunas pilnais teksts (tulkoja pr. Pēteris Skudra):

“Kad pienāca vakars” (Mk 4, 35). Evanģēlija fragments, kuru nupat dzirdējām, sākas šādiem vārdiem. Šķiet, ka jau vairākas nedēļas piedzīvojam vakaru. Bieza tumsa ir pārklājusi mūsu laukumus, ielas un pilsētas; tā ir pārklājusi mūsu dzīves, piepildot visu ar klusumu un mokošu tukšumu, kas aptur visu, kam iet garām; mēs to jūtam gaisā, mēs to ievērojam cilvēku žestos, viņu skatieni viņus nodod.  Mēs šobrīd jūtamies nobijušies un pazuduši. Līdzīgi kā mācekļus Evaņģēlijā, mūs ir negaidīti pārsteigusi spēcīga vētra. Mēs esam sapratuši, ka visi esam vienā laivā, visi esam tik trausli un apjukuši, bet tajā pašā laikā svarīgi un vajadzīgi, katrs no mums ir aicināts airēt kopā ar pārējiem, katrs esam aicināti sniegt mierinājumu citiem. Šajā laivā … esam mēs visi. Gluži kā mācekļi, kuri pārbijušies vienbalsīgi sauc “mēs grimstam” (38), arī mēs esam sapratuši, ka nevaram turpināt domāt katrs par sevi, tikai kopā mēs varam tikt galā.

Ir viegli atpazīt pašiem sevi šajā stāstā. Grūtāk ir saprast Jēzus attieksmi. Kad Viņa mācekļi gluži dabiski ir satraukti un izmisuši, Viņš atrodas laivas aizmugurē, laivas daļā, kas parasti grimst pirmā. Un ko Viņš dara? Par spīti negaisam, Viņš turpina saldi gulēt, uzticoties Tēvam; šī ir vienīgā reize, kad evaņģēlijos sastopam Jēzu guļot. Kad Viņš pamostas, pēc tam, kad ir nomierinājis vētru un vēju, Viņš uzrunā mācekļus kauninošā balsī: “Kāpēc jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” (40).

Pamēģināsim saprast. Kur slēpjas mācekļu ticības trūkums, kas ir pretstatā Jēzus paļāvībai? Viņi nav pārstājuši ticēt Jēzum, patiesībā, viņi taču Viņu sauca palīgā. Bet mēs redzam, kā viņi sauca: “Mācītāj, vai tad Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?” Vai tad Tev nerūp: viņi domā, ka Jēzum viņi ir vienaldzīgi, ka Viņš nerūpējas par viņiem. Viena no lietām, kas sāpina mūs un mūsu ģimenes visvairāk, ir vārdi: “Vai tev ir vienalga par mani?” Šī frāze mūs ievaino un izraisa vētras mūsu sirdīs. Tas varēja sāpināt arī Jēzu. Jo Viņš, vairāk kā jebkurš, rūpējas par mums. Tik tiešām, kolīdz viņi piesauc Jēzu, Viņš izglābj mācekļus no viņu mazdūšības.

Vētra parāda mūsu ievainojamību un atklāj tās maldinošās un nevajadzīgās drošības, ap kurām mēs esam veidojuši savus ikdienas plānus, projektus, ieradumus un prioritātes. Tā mums parāda, kā mēs esam ļāvuši padarīt trulas un bezspēcīgas lietas, kas dzīvina, uztur un stiprina mūsu dzīves un mūs kopienas. Negaiss atklāj visus mūsu nodomus “safasēt” un atstāt aizmāršībā to, kas dzīvināja mūsu tautu dvēseli; visus tos mēģinājumus, kas padara mūs nejūtīgus ar domāšanu un rīcību, kas kā mēs domājam, mūs “glābj”, bet patiesībā atklājas nespējīgas mūs satuvināt ar mūsu saknēm un paturēt dzīvu to atmiņu, kuri ir gājuši pirms mums. Mēs atņemam paši sev zāles, kuras mums palīdz stāties pretī nelaimēm.

Šajā vētrā stereotipu fasādes, ar kurām esam slēpuši savus “ego”, vienmēr raizējoties par savu tēlu, ir sagruvušas, atklājot vēlreiz to (svētīgo) kopējo piederību, no kuras mēs nevaram tikt atrauti: mūsu piederību kā brāļiem un māsām.

“Kāpēc jūs esat nobijušies? Vai jums nav ticības?” Kungs, Tavi vārdi šovakar satriec mūs un attiecas uz mums visiem.  Pa šo pasauli, ko Tu mīli vairāk nekā mēs, mēs esam gājuši galvu reibinošā ātrumā, jūtoties vareni un spējīgi paveikt jebko. Alkatīgi pēc peļņas, mēs ļaujam sevi sagūstīt lietām un pievilināt steigai. Mēs neapstājāmies pie Tava brīdinājuma, mūs neuztrauca kari un netaisnības pasaulē, mēs nedzirdējām mūsu nabagus, nedz mūsu cietošo planētu. Mēs turpinājām savas gaitas bez rūpēm, domājot, ka mēs paliksim veseli pasaulē, kas ir slima. Tagad, kad mēs esam vētras satrakotā jūrā, mēs lūdzam Tevi: “Mosties, Kungs!”

Kāpēc jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” Kungs, Tu aicini mūs, aicini ticēt. Ne tik daudz ticēt, ka Tu eksistē, bet gan nākt pie Tevis un uzticēties Tev. Šajā gavēnī steidzami atbalsojas Tavs aicinājums: “Pārveidojieties! Atgriezieties pie manis no visas sirds!” (Jl 2, 12). Tu aicini mūs satvert šo pārbaudījumu laiku kā izvēles laiku. Tas nav tava soda laiks, bet mūsu soda laiks: laiks, kad izvēlēties, kas ir patiesi svarīgs un kas pārejošs, nošķirt, kas ir būtisks, kas ne. Tas ir laiks, kad nostādīt savu dzīvi uz ceļa, kas ir vērsts uz Tevi un citiem. Mēs varam raudzīties uz tik daudziem pavadoņiem šajā ceļā, kuri, lai arī bailīgi, ir reaģējuši, dāvājot savu dzīvi. Tas ir Svētā Gara spēks, kas tiek izliets un darināts drosmīgā un dāsnā pašaizliedzībā. Tā ir Gara dzīve, kas var glābt, novērtēt un parādīt, kā mūsu dzīves ir savītas un stiprinātas ar parastu cilvēku piemēru, bieži vien aizmirstu cilvēku, kuri neparādās avīžu un žurnālu virsrakstos vai uz milzīgām pēdējo šovu skatuvēm, bet kuri viennozīmīgi šajās dienās ir tie, kas raksta mūsu laikmeta izšķirošus notikumus: ārsti, medmāsas, lielveikalu darbinieki, apkopēji, šoferi, likuma sargi un kārtības uzturētāji, brīvprātīgie, priesteri, klosterļaudis un tik daudzi citi, kuri ir sapratuši, ka neviens nesasniedz pestīšanu pats saviem spēkiem. Tik daudzu ciešanu priekšā, kur parādās mūsu tautu autentiskā attīstība, mēs iepazīstam un piedzīvojam Jēzus priesterisko lūgšanu: “Lai visi būtu viens” (Jņ 17, 21). Cik gan daudzi cilvēki ik dienas praktizē pacietību un dāvā cerību. Rūpējoties, lai nesētu paniku, bet gan dalītos atbildībā. Cik daudzi tēvi, mātes, vecvecāki un skolotāji rāda mūs bērniem caur maziem ikdienas žestiem, kā pieņemt un rīkoties krīzē, pielāgojot savu ikdienas kārtību, paceļot savu skatienu un piekopjot lūgšanu. Cik gan daudzi lūdzas, upurē un aizbilst par mums visiem. Lūgšana un klusa kalpošana: tie ir mūsu uzvaru nesošie ieroči.

Kāpēc jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” Ticība sākas, kad mēs saprotam, ka mums ir nepieciešama pestīšana. Mēs neesam pašpietiekami; vieni paši mēs grimstam: mums ir nepieciešams Kungs, līdzīgi kā senajiem ceļotājiem bija nepieciešamas zvaigznes. Aicināsim Jēzu savas dzīves laivās. Uzticēsim Viņam savas bailes, lai Viņš tās uzveic. Gluži kā apustuļi, mēs pieredzēsim, ka ar Jēzu uz klāja mēs nepiedzīvosim avāriju. Tas ir Dieva spēks: pārvēršot par labumu visu, kas notiek mūsu dzīvēs, pat ļaunas lietas. Viņš mūsu vētrās nes mieru, jo ar Dievu dzīvība nekad nemirst.

Kungs vēršas pie mums un pašā mūsu negaisa vidū piedāvā mums atjaunot un likt lietā solidaritāti un cerību, kas spēj dot spēku, sniegt atbalstu un piešķirt jēgu tām stundām, kurās šķietami viss grimst. Kungs pamostas, lai pamodinātu no jauna un atdzīvinātu mūsu Lieldienu ticību. Mums ir enkurs: caur Viņa krustu mēs esam izglābti. Mums ir stūre: caur Viņa krustu mēs esam izglābti. Mums ir cerība: caur Viņa krustu mēs esam dziedināti un apņemti, lai nekas un neviens nevar mūs šķirt no Viņa pestījošās mīlestības. Mūsu izolācijas laikā mēs ciešam no maiguma trūkuma un iespējas satikties, mēs izjūtam tik daudzu lietu zaudējumu, vēlreiz ieklausīsimies vēstījumā, kas mūs glābj: Viņš ir augšāmcēlies un dzīvo starp mums. Kungs no sava krusta aicina mūs atklāt dzīvi, kas mūs gaida, raudzīties pretī tiem, kuri raugās uz mums, stiprināt, atpazīt un veicināt žēlastību, kas ir mūsos. Nenodzēsīsim trauslo liesmu (sal. Is 42, 3), kas nekad neapsīkst, un atļausim atjaunot cerību.

Apskaut Viņa krustu nozīmē atrast drosmi pieņemt visas mūsdienu grūtības, uz brīdi atstājot mūsu varaskāri un dzīšanos pēc mantas, lai ierādītu vietu radošumam, ko vienīgi Gars var iedvesmot. Tas nozīmē atrast drosmi radīt vidi, kur ikviens var piedzīvot, ka ir aicināts, un pieļaut jaunas viesmīlības, brālības un solidaritātes formas. Caur Viņa krustu mēs esam glābti, lai atvērtos cerībai un ļautu tai stiprināt un uzturēt visus līdzekļus un visus iespējamos ceļus, lai tādējādi palīdzētu mums sargāt sevi un citus. Pieņemt Kungu, lai pieņemtu cerību: tas ir ticības spēks, kas mūs atbrīvo no bailēm un dāvā cerību.

Kāpēc jūs baidāties? Vai jums nav ticības?” Dārgie brāļi un māsas, no šīs vietas, kas liecina par Pētera stingro ticību, es vēlos šajā vakarā jūs visus uzticēt Kungam, ar Marijas, ļaužu veselības un vētrainās jūras zvaigznes aizbildniecību. No šīs kolonādes, kas apskauj Romu un visu pasauli, lai Dieva svētība nonāk pār jums visiem kā mierinošs apskāviens. Kungs, svētī pasauli, dāvā veselību mūsu miesām un mieru mūsu sirdīm. Tu aicini mūs nebaidīties. Tomēr mūsu ticība ir vāja un baiļu pilna. Bet Tu, Kungs, neatstāsi mūs vētras rokās. Saki mums vēlreiz: “Nebaidieties” (Mt 28, 5). Un mēs visi kopā ar Pēteri “uzticēsim visas savas rūpes Tev, jo Tu rūpējies par mums.”

27 marts 2020, 18:48