Francisks dodas lūgties pie Dievmātes ikonas un brīnumainā krucifiksa
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lielā gavēņa trešajā svētdienā Francisks vēlējās apliecināt, ka ir vienots ar visiem, kuri šajā laikā cieš, un tādēļ devās uz diviem minētajiem Romas dievnamiem, kur iegrima dziļā lūgšanā.
Vatikāna preses dienesta vadītāja Matteo Bruni izdotajā paziņojumā lasām: “Šo pēcpusdien, īsi pēc pulksten 16.00, pāvests Francisks pameta Vatikānu un privāti ieradās Santa Maria Maggiore bazilikā, lai raidītu lūgšanu Jaunavai Marijai – Salus populi Romani Dievmātei, kuras ikona tur tiek glabāta un godināta. Pēc tam, ejot kā svētceļojumā kājām pa Via del Corso, Svētais tēvs nonāca pie San Marcello al Corso dievnama, kur glabājas brīnumainais Krucifikss, ko 1522. gadā nesa procesijā pa pilsētas kvartāliem, lai Romā beigtos ‘Lielais mēris’.”
Turpinājumā Vatikāna preses biroja vadītājs informē, ka Svētais tēvs lūdzās, lai izbeigtos pandēmija, kas skar Itāliju un visu pasauli, lūdza dziedināšanu visiem slimajiem, pieminēja daudzos šo dienu upurus un lūdzās, lai viņu ģimenes locekļi un draugi rastu mierinājumu. Viņa lūgšanu nodoms bija veltīts arī par veselības aprūpes darbiniekiem, ārstiem, medmāsām un medbrāļiem, un visiem kuri šajās dienās ar savu darbu nodrošina sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus. Ap pulksten 17.30 pāvests atgriezās Vatikānā.
Pāvests Francisks ir liels Salus populi Romani Dievmātes godinātājs. Tas ir labi zināms. Viņš dodas uz Santa Maria Maggiore baziliku ne tikai lielo mariānisko svētku sakarā, bet arī katru reizi pirms un pēc ārzemju ceļojumiem. 593. gadā pāvests Gregors I nesa ikonu procesijā, lai izlūgtu mēra izbeigšanos, bet 1837. gadā Gregors XVI vērsās pie Dievmātes, lūdzot, lai tiktu apturēta holēra.
Ļoti zīmīgs bija Franciska šīs dienas izbrauciena otrais etaps. San Marcello al Corso dievnamā atrodas senais koka krucifikss, kas ir saglabājies neskarts ugunsgrēka laikā un izglābis Romu no mēra. Šis krucifikss, ko skāva svētais Jānis Pāvils II, 2000. Lielās jubilejas gadā iezīmēja Piedošanas dienas kulmināciju.
Saskaņā ar tradīciju, minētajam krucifiksam tiek piedēvēti daudzi brīnumi. Tie sākās 1519. gada 23. maijā, kad naktī ugunsgrēks pilnībā iznīcināja pāvestam Marčello veltīto baznīcu. Nākošajā rītā, kad no ēkas bija palikuši tikai pelni un gruveši, starp tiem tika atrasts pilnīgi neskarts lielā altāra krucifikss, kura pakājē joprojām dega mazā eļļas lampiņa. Atgadījums tik ļoti aizkustināja ticīgos, ka daži no viņiem katru piektdienas vakaru pulcējās kopā, lai lūgtos. 1519. gada 8. oktobrī pāvests Leons X pavēlēja, lai baznīca tiktu atjaunota.
Trīs gadus pēc ugunsgrēka Romu skāra “Lielais mēris”. Tauta nesa krucifiksu procesijā. Tai izdodevās pārliecināt pat valdības, kas bija pamatoti noraizējušās par epidēmijas tālāku izplatīšanos. Krucifikss tika nests pa Romas ielām uz Svētā Pētera baziliku. Procesija ilga 16 dienas – no 1522. gada 4. līdz 20. augustam. Samazinoties mēra slimībai, katra kvartāla iedzīvotāji gribēja paturēt pie sevis krucifiksu iespējami ilgāk. Beigu beigās, kad notika ieiešana baznīcā, mēris jau bija pilnībā beidzies. Kopš 1600. gada procesija no Svētā Marčello baznīcas uz Svētā Pētera baziliku kļuva par tradīciju Svētā Gada laikā. Krucifiksa otrajā pusē ir iegravēti dažādu pāvestu vārdi un jubileju gadi.
