Meklēt

Vatican News

Pāvests mudina veidot Baznīcu ar "Amazones vaigu"

Iznāk pāvesta Franciska Apustuliskais pamudinājums par Amazones reģionu. Dokumentā iezīmēti jauni evaņģelizācijas ceļi, kas ir jāiet, lai rūpētos par vidi un nabadzīgajiem ļaudīm. Pāvests mudina sākt jaunu misionāru pieeju un iedrošina vairāk paļauties uz lajiem ekleziālajās kopienās.

Inese Šteinerte - Vatikāns

“Mīļotā Amazone pasaules priekšā nostājas ar visu savu spožumu, savu drāmu un noslēpumu,” ievadā raksta Francisks. “Querida Amazonia” - “Mīļotā Amazone”. Tieši tā saucas pēcsinodālais Apustuliskais pamudinājums. Pirmajos tā punktos pāvests paskaidro, ka viņš nevēlas nedz aizvietot, nedz atkārtot Sinodes gala dokumentu. Tieši pretēji, viņš aicina to lasīt integrālā veidā. Francisks dalās ar saviem “sapņiem par Amazoni”, par kuras likteni vajadzētu rūpēties visiem, jo šī zeme ir arī visu pārējo pasaules iedzīvotāju zeme. No 5. līdz 7. Apustuliskā pamudinājuma punktam Svētais tēvs noformulē šos sapņus. Tie ir četri.

Pirmais ir sociāla rakstura sapnis, proti, lai “Baznīca būtu blakus apspiestajiem”. Pāvests pasvītro, ka patiesa ekoloģiska pieeja ir arī sociāla pieeja. Šai ziņā viņš aicina izvairīties no “konservatoriskas” attieksmes, kur galvenās rūpes tiek veltītas tikai videi, aizmirstot par vietējām tautām. Ekonomiska veida operācijas, kas ved pie Amazones reģiona izpostīšanas, cilvēku nogalināšanas, korupcijas, pāvests aicina saukt patiesajā vārdā par “netaisnību un noziegumu”.

Apustuliskajā pamudinājumā izskan aicinājums lūgt piedošanu nabadzīgajiem, veidot solidaritātes un attīstības tīklus, sadarbojoties visiem, ieskaitot politiskos līderus. Francisks pakavējas pie “kopienas nozīmes”. Viņš atgādina, ka uzturēt ciešas attiecības starp cilvēkiem Amazones tautām liek jau pati apkārtējā daba. Ja šie cilvēki ir spiesti emigrēt uz pilsētām, viņi kļūst par cilvēkiem ar izrautām saknēm.

No iepriekšminētā izriet pāvesta otrais sapnis, kuram ir kultūras aspekts. Svētais tēvs izceļ Amazones kultūru daudzveidību, aicinot cīnīties pret “postmoderno kolonizāciju” un “saglabāt saknes”. Citējot encikliku “Laudato si” un Apustulisko pamudinājumu “Christus vivit”, Francisks uzsver, ka konsumistisks skatījums uz cilvēka būtni ved pie kultūru izlīdzināšanas. Vislielāko ietekmi tas atstāj uz jauniešiem. Viņus pāvests pamudina “uzņemties rūpes par savām saknēm” un “atveseļot ievainoto atmiņu”. Tāpat pēcsinodālā Apustuliskā pamudinājuma autors aicina neaizvērties savas kultūras ietvaros, bet gan tikties ar citām kultūrām. Pāvests atzīmē, ka arī “šķietami attīstītās” kultūras var daudz ko mācīties no tām kultūrām, kas ir cieši saistītas ar dabu. Tātad, dažādība nenozīmē “robežas”, bet gan “tiltu”. Tā saka “nē” iezemiešu aizvērtībai.

Trešais sapnis ir ekoloģiska rakstura sapnis. Tas saistās ar enciklikā “Laudato si” izteiktajiem norādījumiem. Pāvests pasvītro, ka Amazonē cilvēks un daba nav atraujami viens no otra. Pati “pirmā ekoloģija” Svētā tēva skatījumā ir rūpēties par mūsu brāļiem, tāpat kā par mums rūpējas Kungs. Rūpes par vidi un rūpes par nabadzīgajiem nav savstarpēji atdalāmas.

Francisks dokumentā atgādina, ka planētas līdzsvars ir atkarīgs no tās veselības. Amazones reģiona iedzīvotāji vienmēr ir jānodrošina ar informāciju par projektiem, kas tos skar. “Ieklausoties vietējos iedzīvotājos,” raksta pāvests, “varam iemīlēt Amazoni, ne tikai to izmantot. Varam tajā atrast teoloģisku telpu, kurā satikt Dievu, kurš sauc savus bērnus”. Nodaļas beigās tiek akcentēts, ka ekoloģija nav tehnisks jautājums, bet tā aizvien vairāk pieņem “izglītojošu aspektu”.  

Visbeidzot ceturtais pāvesta sapnis ir “attīstīt Baznīcu ar Amazones vaigu”. Šai, visplašākajā nodaļā, tiek uzrunāti Baznīcas gani un ticīgie. Svētais tēvs aicina uzņemties Evaņģēlija sludināšanas misiju, jo vietējām tautām nepietiek tikai ar “sociālo vēsti” vien. “Ja netiks sludināts Evaņģēlijs, tad jebkura ekleziālā struktūra pārvērtīsies par sava veida “nevalstisko organizāciju””, brīdina pāvests. Pēcsinodālajā Apustuliskajā pamudinājumā daudz tiek runāts par inkulturāciju kā procesu, kas ved pie “Evaņģēlija gaismas pilnības”.

Pāvests norāda uz inkulturācijas ceļiem. Viņš raksta, ka veicot evaņģelizāciju, ir jāievēro vērtības, kas ir raksturīgas vietējām kopienām. Nākamajos divos paragrāfos Francisks kavējas pie “sociālās un garīgās inkulturācijas”. Ievērojot daudzo Amazones iedzīvotāju nabadzību, inkulturācijai ir jābūt ar “spēcīgu sociālu zīmogu”. Tai pašā laikā sociālā dimensija ir jāsavieno ar garīgo dimensiju.

Dokumentā ir rodami “izejas punkti, lai sasniegtu Amazones svētumu” (77-80), atsakoties no citās vietās pieņemtajiem modeļiem. Pāvests pasvītro, ka “ir iespējams kaut kādā veidā pieņemt iezemiešu simboliku, necenšoties to kvalificēt kā elku”. Svētais tēvs piebilst, ka ir iespējams novērtēt mītu, kas ir “piesātināts ar garīgu jēgu”, neuzskatot to par “pagānisku kļūdu”. Tas pats tiek attiecināts uz dažiem reliģiskajiem svētkiem. Lai arī tie “prasa attīrīšanas procesu”, tai pašā laikā tiem “piemīt sakrāla nozīme”.

Vēl daži svarīgi Apustuliskā pamudinājuma “Querida Amazonia” punkti (81-84) ir veltīti liturģijas inkulturācijai. Francisks atgādina, ka jau Vatikāna II koncils ir prasījis papūlēties, lai inkulturētu liturģiju vietējās tautās. Bīskapu Sinodē ir izskanējis piedāvājums izstrādāt “Amazones ritu”. Pāvests mudina, lai sakramenti būtu pieejami visiem, tai skaitā nabadzīgajiem. Atkārtojot Apustuliskajā pamudinājumā “Amoris laetitia” teikto, viņš uzsver, ka Baznīca nedrīkst pārvērsties par “muitu”.

Ar minēto tematu ir saistīts arī jautājums par “kalpojuma inkulturāciju”, uz kuru Baznīcai ir jāsniedz “drosmīga” atbilde. Pāvestam rūp, lai cilvēki “vairāk piedalītos Euharistijas svinībās”. Tāpēc viņš aicina “noteikt priestera specifisko lomu”. Šai ziņā atbilde ir meklējama Ordinācijas Sakramentā, kas tikai priesterim ļauj vadīt Euharistijas svinības. Kā nodrošināt priesterisko kalpojumu attālās ģeogrāfiskās vietās? Pāvests aicina visus bīskapus, jo īpaši tos, kas strādā Latīņamerikā, “būt dāsnākiem” un orientēt tos, kuri “izrāda misionāro aicinājumu”, lai viņi izvēlētos Amazoni.

Tāpat pāvests rosina veicināt laju lomu kopienās, lai viņi varētu uzņemties nozīmīgu atbildību. Runa nav “tikai par lielākas ordinēto kalpu klātbūtnes veicināšanu”. Ir vajadzīgi arī jauni “laju kalpojuma veidi”. Francisks norāda, ka tikai caur laju svarīgās lomas neatlaidīgu veicināšanu, Baznīca varēs atbildēt uz “Amazones izaicinājumiem”. Īpaša loma pieder arī konsekrētajām personām un “ceļojošo misionāru grupām”.

Apustuliskajā pamudinājumā lasām, ka ir “jāatbrīvo jauna telpa sievietēm” (99-103), tai pašā laikā atsakoties no sieviešu klerikalizācijas. Tā vietā ir jāprot pieņemt sieviešu devums, kas īpašā veidā ir “Marijas spēka un maiguma turpinājums”. Francisks rosina attīstīt jaunus sieviešu kalpojuma veidus, kas ar publisku atzīšanu no bīskapu puses, spēj iedarboties uz kopienu lēmumiem.

Ceturtajā dokumenta nodaļā tiek runāts par “ekumenisko un starpreliģisko sadzīvošanu” (106-110). Svētais tēvs aicina ticīgos “rast vietu dialogam un kopā rīkoties, lai panāktu kopējo labumu”. Noslēgumā pāvests novēl “mīļoto Amazoni” Jaunavai Marijai. Viņš lūdzas: “Māte, raugies uz Amazones nabadzīgajiem, lai viņu mājas nesagrauj savtīgas intereses (...), pieskaries pie vareno sirdsapziņas, lai arī tad, ja jūtam, ka ir jau par vēlu, tu mūs sauc paglābt to, kas vēl dzīvo!”

12 februāris 2020, 17:30