Meklēt

Vatican News
Pāvesta vadītais Pelnu trešdnienas dievaklpojums Pāvesta vadītais Pelnu trešdnienas dievaklpojums  (Vatican Media)

Pāvests: "Mēs esam Dieva mīlētie putekļi"

26. februārī sākās Lielais gavēnis. Pelnu trešdienas dievkalpojumu Francisks vadīja Svētās Sabīnas bazilikā. Pirms tā notika procesija, kurā piedalījās kardināli, bīskapi, benediktīņu un dominikāņu priesteri. Svētās Mises sākumā pāvests pasvētīja pelnus, kas tika kaisīti uz ticīgo galvām.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Francisks sprediķī atgādināja, ka Lielo gavēni sākam ar pelnu kaisīšanas rituālu. "Atceries, cilvēk, ka esi puteklis un par putekļiem pārvērtīsies" (sal Rad 3). Uz galvas uzkaisītie pelni vērš mūsu skatienu uz zemi, atgādinot, ka mēs nākam no zemes un tajā atgriezīsiemies. Tas nozīmē, ka mēs esam vāji, trausli, mirstīgi. Cauri gadsimtiem un tūkstošgadēm cilvēks ir pārejošā laika ceļā un neizdibināmo galaktiku priekšā viņš jūtas pavisam mazs. Mēs esam putekļi kosmosā. Bet mēs esam putekļi, kurus Dievs mīl. Kungs no mīlestības paņēma savās rokās mūs, putekļus, un iedvesa tajos savu dzīvību. Šādā veidā mēs esam kļuvuši par vērtīgiem putekļiem, kas aicināti uz dzīvi mūžībā. Mēs esam zeme, kurai Dievs ir dāvājis savas debesis; putekļi, kas glabā Viņa sapni. Mēs esam Dieva cerība, Viņa dārgums, Viņa godība.

Turpinot sprediķi, pāvests norādīja, ka pelni atgādina mūsu eksistences ceļu: no putekļiem uz dzīvību. Mēs esam putekļi, zeme, māls, bet, ja ļausim Dieva rokām pārveidot sevi, tad kļūsim par brīnišķīgu darbu. Tomēr bieži, īpaši grūtībās un vientulības brīžos, mēs saskatām tikai savu niecību. Bet Kungs mūs uzmundrina: "Viņa acīs tam mazumiņam, kas mēs esam, ir ļoti liela vērtība. Drosmi, mēs esam dzimuši, lai būtu mīlēti, lai būtu Dieva bērni!"

"Dārgie brāļi un māsas, iesākot Lielo gavēni, padomāsim, ka tas ir laiks, lai atklātu, ka mūsu niecīgie putekļi ir Dieva mīlēti", teica Francisks. Lielais gavēnis ir žēlastības laiks, lai pieņemtu pret mums vērsto Dieva mīlestības skatienu, un izmainītu savu dzīvi. Mēs esam pasaulē, lai no pelniem ieietu dzīvībā. Tāpēc centīsimies cerību nepārvērst putekļos un Dieva sapni neapsegt ar pelniem. Napadosimies mazdūšībai! Tu jautā: "Kā es varu uzticēties?" Pasaule iet nepareizā virzienā, to pārņem bailes, pastāv ļaunums un sabiedrībā notiek dekristinizācijas process..." Bet vai tu tici, ka Dievs var pārveidot mūsu putekļus par godību? – jautāja pāvests.

Pelni, kas tiek kaisīti uz mūsu galvām, sapurina mūsu domas. Tie atgādina, ka mēs, Dieva bērni, nevaram dzīvot dzenoties pēc putekļiem, kas izplēn. Prātā un sirdī rodas jautājums: "Kam es dzīvoju?" Ja es dzīvoju pasaulīgajām lietām, kas pāriet, tad es palieku par putekli, jo atsakos no tā, ko Dievs ir veicis priekš manis. Ja dzīvoju tikai tādēļ, lai mājās atnestu mazliet naudas un gūtu baudu, lai meklētu pagodinājumu un veidotu karjeru – es dzīvoju kā puteklis. Ja es sūdzos par dzīvi tikai tādēļ, ka neesmu pietiekami novērtēts vai nesaņemu no citiem to, kas pēc manām domām man pienākas – es aizvien palieku putekļos.

"Mēs neesam pasaulē šāda iemesla dēļ. Mēs dzīvojam daudz augstākiem mērķiem – īstenot Dieva sapni, mīlēt un būt mīlētiem. Mēs kaisām pelnus uz galvas, lai sirdīs iedegtos mīlestības uguns. Mēs esam debesu iemītnieki, un mīlestība pret Dievu un savu tuvāko ir mūsu pase uz debesīm, tā ir mūsu pase", teica pāvests. "Īpašumā esošie zemes labumi mums nebūs vajadzīgi, tie ir pelni, kas izplēn, tikai mīlestība, kuru dāvājam – ģimenē, darbā, Baznīcā, pasaulē – atpestīs mūs, tā paliks uz mūžiem", piebilda Francisks.

Uzrunas turpinājumā Francisks uzsvēra, ka pelni atgādina otru ceļu, pretējo virzienu, to, kas ved no dzīvības uz putekļiem. Paskatoties sev visapkārt, redzam nāves pelnu kaudzes. Redzam dzīves, kas pārvērstas par pelniem. Redzam drupas, iznīcību, karus. Redzam nepieņemto mazo un nevainīgo dzīves, atmesto nabagu dzīves, aizmirsto veco ļaužu dzīves. Un mēs turpinām iznīcināt sevi, turpinām pārvērsties par pelniem. Un cik daudz pelnu ir mūsu attiecībās! Paskatieties savās mājās, savās ģimenēs: cik bieži strīdamies, nespējam atrisināt konfliktus, cik grūti ir lūgt piedošanu, piedot, sākt no jauna, un tajā pašā laikā ar kādu vieglumu un stingrību mēs aizstāvam savu telpu un savas tiesības! Ir daudz pelnu, kas mīlestību padara netīru un aptraipa dzīvi. Arī Baznīcā, Dieva namā, esam atstājuši biezu putekļu kārtu, esam ļāvuši nosēsties pasaulīguma putekļiem, atzina pāvests.

Ieskatīsiemies arī savā iekšienē, sirdī: cik bieži esam apslāpējuši Dieva liesmu ar savas liekulības pelniem, aicināja Svētais tēvs. Liekulība. Jēzus aicina atbrīvoties no šīs netīrības. Patiesībā Kungs aicina ne tikai veikt labos darbus, lūgties un gavēt, bet to darīt bez liekulības, divkosības, izlikšanās. Cik bieži mēs kaut ko darām tikai tādēļ, lai saņemtu pagodinājumu, lai spodrinātu savu tēlu, lai apmierinātu savu "es"! Cik bieži saucam sevi par kristiešiem, bet sirdī bez liekām problēmām iekrītam kaislību kārdinājumos, kas padara mūs par vergiem! Cik bieži mēs sakām vienu, bet darām pavisam ko citu! Cik bieži mēs cenšamies sevi parādīt no ārpuses kā labu un sirsnīgu, bet sirdī nesam senus aizvainojumus. Cik liela divkosība ir mūsu sirdīs... Tie ir putekļi, kas padara mūs netīrus, un pelni, kas slāpē mīlestības liesmu.

Pāvests atzina, ka mums vajag attīrīties no pelniem, kas ir sakrājušies sirdī. Kā to izdarīt? Mums palīdz apustuļa Pāvila dedzīgais aicinājums: "Samierinieties ar Dievu!" Pāvils to nelūdz, bet pieprasa: "Kristus vietā mēs jūs lūdzam: samierinieties ar Dievu!" (2Kor 5,20) Pāvests skaidroja, ka svētums nav mūsu aktivitātes rezultāts, tā ir Dieva dāvana, žēlastība! Paši ar saviem spēkiem mēs nespējam nomazgāt pelnus, kas aptraipa mūsu sirdis. Tikai Jēzus, kas pazīst un mīl mūsu sirdis, var tās dziedināt. Lielais gavēnis ir dziedināšanas laiks.

"Kas mums ir jādara?" – dievkalpojuma dalībniekiem jautāja pāvests. Ceļā uz Lieldienu noslēpuma svinēšanu varam veikt divus soļus: pirmo – no pelniem uz dzīvību, no mūsu trauslās cilvēcības uz Jēzus cilvēcību, kas mūs dziedina. Mēs varam nostāties krusta priekšā, palikt brīdi, skatīties un teikt: "Jēzu, Tu mani mīli, pārveido mani... ". Un pieņēmuši Viņa mīlestību, apzināties un censties nepāriet no dzīvības uz pelniem. Mēs ejam, lai Izlīgšanas sakramentā saņemtu Dieva piedošanu, jo tur Dieva mīlestības uguns aprij mūsu grēku pelnus. Grēksūdzē saņemtā piedošana atjauno, stiprina un dziedina mūsu sirdis. Ļausim samierināties ar Dievu, lai mēs spētu dzīvot kā Viņa mīļotie bērni, grēcinieki, kuri saņēmuši piedošanu, kā no slimības izdziedināti cilvēki. Ļausim būt mīlētiem, lai mīlētu. Ļausim sevi piecelt, lai turpinātu svētceļot pretī savam mērķim, pretī Lieldienām. Un priecāsimies par to, ka Dievs mūs pieceļ no mūsu grēku pelniem, – Pelnu trešdienas dievkalpojuma sprediķī teica pāvests. 

27 februāris 2020, 08:41