Mīlestība vienmēr nes augļus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šajā reizē Francisks pievērsās apustuļa Pāvila ceļojumam uz Romu, kura laikā viņš un visi, kuri atradās uz kuģa klāja, piedzīvo vētru, taču neviens nezaudē dzīvību (sal. Apd 27, 15.21-24). "Apustuļu darbu grāmata beigu daļā vēstī, ka Evaņģēlija ceļojums turpinās ne tikai uz zemes, bet arī pa jūru – uz kuģa, kas ved apcietināto Pāvilu no Cēzarejas uz Romu (…)", sacīja pāvests, norādot, ka tādā veidā jāīstenojas Kristus vārdiem: "Jūs būsiet mani liecinieki (…) visā zemē" (Apd 1, 8). Šajā kontekstā Svētais tēvs aicināja audiences dalībniekus un visus ticīgos lasīt Apustuļu darbu grāmatu, lai redzētu, kā Evaņģēlijs, pateicoties Svētā Gara spēkam, nonāk pie visām tautām. "Ņemiet to! Lasiet", viņš mudināja.
Apustulis Pāvils ieteica neturpināt ceļošanu tāpēc, ka jau no paša sākuma laika apstākļi nebija labvēlīgi, taču kuģa apkalpe neklausīja. Viņi turpināja ceļojumu, sacēlās negants vējš, tika zaudēta kontrole pār kuģi un tas sāka dreifēt. Kad šķiet, ka nāve ir neizbēgama, un visus pārņem izmisums, Pāvils iedrošina savus biedrus, sakot: "Šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un kam kalpoju, sacīdams: 'Nebīsties, Pāvil, tev jāstājas ķeizara priekšā, un, lūk, Dievs tev dāvinājis visus, kas kopā ar tevi brauc'" (Apd 27, 23-24). Apustulis saviem biedriem apliecina, ka neviens neies bojā. Pāvests norādīja, ka pat pārbaudījumos Pāvils nemitējas rūpēties par citiem, sargāt citu dzīvības un dzīvināt cerību. Tā šī dramatiskā situācija izvēršas providenciālā iespējā sludināt Evaņģēliju.
Vēlāk kuģis avarēja, bet visi ceļotāji tiešām izglābās un nokļuva Maltas salā, kuras iedzīvotāji tiem parādīja lielu viesmīlību un laipnību. Tā kā lija lietus un bija iestājies aukstums, tie sildījās pie ugunskura. Pāvilam tai brīdī iekoda odze. Ļaudis domāja, ka viņš ir ļaundaris un tūlīt nomirs, bet izrādījās, ka ar viņu nekas nenotika. Francisks norādīja, ka, īstenībā, šī labvēlība ir no Kunga, kurš pirms savas uzkāpšanas debesīs ticīgajiem bija apsolījis: "Bet tiem, kas ticēs, sekos šīs zīmes: (…) [viņi] cilās čūskas; un ja kas dzers ko nāvīgu, tas viņiem nekaitēs; slimajiem viņi uzliks rokas, un tie kļūs veseli" (Mk 16, 18). Svētais tēvs piebilda, ka kopš tā brīža Maltā vairs neesot odžu. "Tā ir Dieva svētība par šīs tik ļoti laipnās tautas viesmīlību." Tātad, uzturoties Maltā, apustulim Pāvilam rodas iespēja "iemiesot" vārdu, ko viņš sludina, un veikt žēlsirdības kalpojumu, dziedinot slimos.
Pāvests piebilda, ka tam, kurš pats ir gājis cauri pārbaudījumiem, kļūst atvērtāka sirds, viņš kļūst iejūtīgāks un solidārāks ar citiem. Apustulis Pāvils mūs māca izdzīvot pārbaudījumus ciešā vienotībā ar Kristu un nobriest pārliecībā, ka Dievs var darboties jebkādos apstākļos – pat tad, kad šķiet, ka viss "jūk un brūk". Viņš mūs aicina būt drošiem par to, ka cilvēks, kurš mīlestībā velta un atdod sevi Dievam, noteikti būs auglīgs. Pāvests uzsvēra, ka mīlestība ir vienmēr auglīga. Mīlestība uz Dievu vienmēr nes augļus. Atdodot sevi Kungam un saņemot Viņa dāvanas, mēs turpināt apdāvināt citus.
Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgties, lai Kungs katrā pārbaudījumā mums palīdz un atbalsta mūs ar ticības enerģiju, un lai mēs būtu iejūtīgi pret tiem daudzajiem slīcējiem, kuri ar izsmeltiem spēkiem izkāpj mūsu krastos. Viņš mudināja lūgt, lai mēs prastu viņus pieņemt ar šo brālīgo mīlestību, kuras avots ir satikšanās ar Jēzu. Tieši tas ir tas, kas pasargā no vienaldzības un necilvēcības sala.
Sveicot vispārējās audiences noslēgumā atsevišķas svētceļnieku grupas, pāvests aicināja visus ticīgos lūgties par Austrāliju, ko skāruši postoši ugunsgrēki. Viņš mudināja lūgties, lai Kungs palīdz austrāliešu tautai šajā smagajā brīdī, un apliecināja tai savu tuvību.
Pāvests arī atgādināja, ka svētdien svinēsim Kunga Jēzus kristīšanas svētkus, un šajā sakarā aicināja apzināties savas Kristībā saņemtās žēlastības nozīmi un prast paust šo žēlastību, veicot savus ikdienas pienākumus. Bez tam Francisks kārtējo reizi mudināja katru no mums vienmēr paturēt prātā savu Kristības datumu. Mēs visi zinām savu dzimšanas dienas datumu, bet maz ir to, kuri atceras arī Kristības sakramenta saņemšanas datumu. Tā kā to nesvinam, tad arī aizmirstam. Tādēļ Svētais tēvs uzdeva "mājas uzdevumu" pajautāt to saviem vecākiem, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem vai draugiem. Kad es tiku nokristīts? Kad es tiku nokristīta? Uzzināt un vienmēr šo dienu paturēt savā sirdī, lai pateiktos Kungam par Kristības dāvanu.
