Pāvests vēstījumā Pasaules Miera dienā: Katrs karš ir brāļa slepkavība

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētā tēva parakstītais astoņu lappušu dokuments sastāv no pieciem punktiem. Tajā Francisks atsaucas gan uz sava priekšgājēja Benedikta XVI, Vatikāna II koncila un sv. Jāņa no Krusta mācību, gan arī uz savām pēdējā laikā teiktajām uzrunām Hirosimā un Nagasaki, vizītes Japānā laikā. Atombumbu sprādzienos izpostītās pilsētas pāvests apmeklēja šī gada 24. novembrī. Tieši tur viņš kārtējo reizi uzstājīgi iestājās miera labā.

"Miers ir dārgs labums, mūsu cerības objekts, pēc kā ilgojas visa cilvēce", lasām vēstījuma 53. Pasaules Miera dienā sākumā. Vispirms pāvests parāda, ka miers ir cerības ceļš. Viņš atzīmē, ka "cerība ir tikums, kas liek mums doties ceļā, piešķir mums spārnus, lai ietu uz priekšu pat tad, kad šķēršļi liekas esam nepārvarami".

Dokumentā tiek minēti dažādi vardarbības veidi, kas nomoka mūsdienu cilvēci. "Katrs karš, īstenībā, ir brāļa slepkavība, kas iznīcina cilvēces aicinājumā ierakstītās brālības pašu projektu", raksta pāvests. Karš rodas "no egoisma un augstprātības, no ienaida, kas liek iznīcināt, ieslēgt otru negatīvā skatījumā, izslēgt viņu un likt tam pazust". Pasaule atrodas paradoksālā situācijā. Tā tiecas nodrošināt mieru, pamatojoties uz maldu drošību, ko uztur baiļu un neuzticēšanās mentalitāte.

Atsaucoties uz Nagasaki teikto uzrunu, viņš uzsver, ka "mūsu pasaule dzīvo perversā dihotomijā, gribot izplatīt un nodrošināt stabilitāti un mieru uz baiļu un neuzticēšanās mentalitātes balstītas viltus drošības pamata". Taču beigās "tiek saindētas tautu savstarpējās attiecības un traucēts jebkāds iespējamais dialogs". "Miers un starptautiskā stabilitāte ir nesavienojami ar jelkādu mēģinājumu to būvēt uz bailēm un citam cita iznīcināšanas draudiem. Tie ir iespējami, tikai izejot no globālas solidaritātes ētikas un sadarbības", kas kalpotu labākai nākotnei, ko iezīmētu savstarpēja atkarība un visas cilvēces līdzatbildība. 

Neuzticēšanās un baiļu gaisotne vājina attiecības un palielina vardarbības risku, uzturot apburto loku, kas nekad nevedīs pie mierpilnām attiecībām – turpina Francisks. Lai sarautu šo neuzticēšanās dinamiku, ir "jāturpina īstas brālības ceļš", kas balstītos uz "kopīgo dievišķo izcelsmi" un tiktu veikts, vedot dialogu un savstarpēji viens otram uzticoties. Pāvests uzsver, ka tas ir iespējams, tāpēc ka "ilgas pēc miera ir ierakstītas dziļi cilvēka sirdī".

Vēstījumā Svētais tēvs runā par mieru kā "klausīšanās ceļu, kā pamatā ir piemiņa, solidaritāte un brālība". Piemiņa ir būtiski svarīga. Tā palīdz izvairīties no pagātnē pieļautajām kļūdām un reizē paver "cerības apvāršņus". Tur, kur valda karu un konfliktu radītā tumsa, pat atgādinājums par mazu solidaritātes žestu var iedvesmot veikt drosmīgas un pat varonīgas izvēles.

Taču "sarežģītais" miera ceļš apelē pie "morālās sirdsapziņas un personiskās un politiskās gribas". "Pasaulei ir vajadzīgi nevis skaļi vārdi, bet pārliecināti liecinieki, miera kaldinātāji, kuri ir atvērti dialogam un kuri netaisa izņēmumus, ne manipulācijas", lasām vēstījumā, kur Francisks aicina pāri visām ideoloģijām un viedokļu atšķirībām meklēt patiesību. Pāvests uzsver, ka miera process saistās arī ar ilgtermiņa pūliņiem.

Dokumentā pāvests atsaucas arī uz Bībeli, norādot, ka tā mūs aicina cienīt otru, piedot, izlīgt, lai tādā veidā "sarautu atriebības spirāli un uzsāktu cerības ceļu". Iemācoties piedot, mēs aizvien lielākā mērā kļūstam par miera cilvēkiem. Svētais tēvs aicina uz brālīgu vienotību katrā dzīves sfērā, tai skaitā, sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā sfērā. "Kamēr mēs nebūsim spējīgi veidot taisnīgāku ekonomisko sistēmu, nekad nebūs patiesa miera", viņš raksta.

Turpinājumā pāvests aplūko mieru kā "ekoloģiskās atgriešanās ceļu". Viņš aicina beigt ļaunprātīgi izmantot resursus un būt atvērtiem, lai satiktu otru un pieņemtu radītā dāvanu. Radītā pasaule ir tās Autora skaistuma un gudrības atspulgs. Ekoloģiskā atgriešanās ved pie "jauna skatījuma uz dzīvību", un to ir jāuztver "integrālā veidā", pārveidojot visas cilvēka attiecības ar to (un tiem), kas viņam ir visapkārt. Kristietim tas nozīmē "ļaut visām satikšanās ar Jēzu konsekvencēm" iezīmēt viņa "attiecības ar pasauli".

Dokumenta pēdējā daļā pāvests atgriežas pie cerības tēmas. "Nevar panākt mieru, ja necer", viņš raksta. Šeit runa ir par to, lai mēs vispirms ticētu, ka miers ir iespējams, ka otram cilvēkam tas ir tikpat ļoti vajadzīgs kā mums pašiem. Francisks aicina pārvarēt "cilvēciskās bailes", dot priekšroku "satikšanās kultūrai" un nevis "draudu kultūrai". Tādā veidā katra tikšanās kļūst "par iespēju un Dieva nesavtīgās mīlestības dāvanu".

Ticīgajiem pāvests iesaka Izlīgšanas sakramentu, kas ir pamudinājums atmest jebkādu vardarbību un dzīvot ar Kungam pievērstu skatienu. Jēzus atnāca, lai caur savu nāvi pie krusta visu izlīdzinātu (sal. Kol 1, 20). No Kristus saņemtā piedošana liek mums doties ceļā, lai to dāvātu arī mūsdienu vīriešiem un sievietēm. Svētais Gars mūs iedvesmo, lai mēs kļūtu taisnības un miera kaldinātāji.

Svētais tēvs noslēdz vēstījumu, piesaucot Mariju – Dieva Māti, kuras svētki tiek atzīmēti arī 1. janvārī. Viņš novēl, lai katrs cilvēks, kurš ierodas šajā pasaulē, varētu dzīvot mierā un pilnīgi attīstīt viņā ielikto mīlestības un dzīvības apsolījumu.