Cilvēce, Dievs tevi mīl un tevis dēļ kļuva cilvēks, tu vairs neesi viena!
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pirms Svētās Mises, iegājis ar procesiju pustumšā dievnamā, Francisks atsedza un noskūpstīja pie altāra novietoto Bērna Jēzus figūru. "Tiem, kas mīt nāves ēnas valstībā, uzausa gaisma", raksta pravietis Isajs (9,1). Šis Pirmajā lasījumā aprakstītais pravietojums īstenojās Evaņģēlijā. Kamēr gani nakts melnumā bija nomodā pār savu ganāmpulku, "viņus apspīdēja Kunga godība" (Lk 2,9). Brīdī, kad pār zemi klājās tumsa, no debesīm atspīdēja spoža gaisma. Iesākoties Ganiņu Misei, arī Svētā Pētera bazilika tika spožas gaismas pielieta. Pāvesta vadīto dievkalpojumu retranslēja daudzu valstu televīzijas. Euharistijas svinībām Vatikānā varēja līdzi sekot arī Latvijas ticīgie.
Kas ir šī gaisma, kas atspīdēja tumsā? – homīlijā jautāja Francisks. Atsaucoties uz Otro lasījumu no apustuļa Pāvila vēstules Titam, pāvests atbildēja: "Ir parādījusies Dieva žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem" (2,11). Šī žēlastība ir dievišķā mīlestība – skaidroja Francisks. Šonakt mums parādījās Dieva mīlestība. Šī mīlestība ir Jēzus. Visaugstais Dievs kļuva Bērns, lai mēs Viņu mīlētu un apskautu. Apustulis Pāvils Dieva atnākšanu pasaulē sauc par "žēlastību" tāpēc, ka tā mums tiek dāvāta pilnīgi par velti.
Ziemassvētki mums atgādina, ka Dievs turpina mīlēt katru, pat vissliktāko cilvēku, – turpināja pāvests. Dievs katram no mums saka: "Es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu. Tu esi dārgs manās acīs". Dievs tevi mīl ne tāpēc, ka tu pareizi domā un labi rīkojies, bet – Viņš vienkārši mīl. Tā ir beznosacījumu mīlestība. Kungs nemitējas tevi mīlēt. Mēs bieži vien domājam, ka Dievs ir labs tad, kad mēs esam labi, un mūs soda, kad esam slikti. Tā nav taisnība, – uzsvēra Francisks. Viņš turpina mūs mīlēt pat tad, kad grēkojam. Viņa mīlestība nemainās. Dievs ir uzticīgs un pacietīgs. Svētais tēvs paskaidroja, ka "žēlastība" ir arī sinonīms vārdam "skaistums". Šajā naktī, Dieva mīlestības skaistumā, atklājam savu skaistumu, tāpēc ka mēs esam Dieva mīlēti. Labajā un ļaunajā, veselībā un slimībā, laimē vai bēdās mēs Viņa acīs izskatāmies un esam skaisti. "Lielais prieks", kas tika pasludināts ganiem, ir arī mūsu prieks. Tāpat kā Dievs aicināja viņus, tāpat Viņš aicina arī mūs, un mūsu dzīves naktīs saka: "Nebīstieties" (Lk 2, 10).
Turpinājumā pāvests uzdeva jautājumu, ko mums darīt šādas dāvanas priekšā. "Tikai vienu: pieņemt šo dāvanu", viņš uzsvēra. Pirms iet un meklēt Dievu, ļausim Viņam mūs meklēt, jo Viņš, Jēzus, ir mūsu Glābējs. Uzlūkosim Bērnu un ļausim, lai Viņš mūs apņem ar savu maigumu. Nemeklēsim vairs attaisnojumus, lai neļautu Viņam mūs mīlēt. Tas, kas dzīvē ir greizs, kas Baznīcā nav kārtībā, kas pasaulē nav tā, kā vajadzētu būt, nedrīkst būt par attaisnojuma iemeslu. Jautājums, ko Ziemassvētkos mums ir jāuzdod, ir sekojošs: "Vai es ļauju Dievam sevi mīlēt? Vai es atdodos Viņa mīlestībai, kas nāk mani glābt?"
Pieņemt tik lielu dāvanu, pieņemt šo žēlastību nozīmē arī prast pateikties – atgādināja Francisks. Šī ir īstā diena, lai mēs atnāktu tabernākula, silītes priekšā un pateiktu "paldies". Pieņemsim šo dāvanu, kas ir Jēzus, lai pēc tam paši kļūtu par dāvanu kā Jēzus. Pāvests paskaidroja, ka kļūt par dāvanu nozīmē piešķirt dzīvei jēgu. Tas ir labākais veids, kā izmainīt pasauli. Mēs izmaināmies, Baznīca un pasaule izmainās nevis tad, kad mēs gribam izmainīt citus, bet tad, kad maināmies mēs paši, pārvēršot savu dzīvi par dāvanu.
To šonakt parāda Jēzus. Viņš izmainīja vēsturi, dāvājot savu dzīvību. Viņš negaidīja, kad mēs kļūsim labi, lai varētu mūs mīlēt, bet Viņš par velti dāvāja mums pats sevi. Negaidīsim arī mēs, lai tuvākais kļūtu labs, lai varētu viņam darīt labu, lai Baznīca būtu perfekta, lai varētu viņu mīlēt, lai citi mūs novērtētu, lai varētu viņiem kalpot, bet sāksim ar sevi. Tā ir žēlastības pieņemšana.
Stāstot kādu Ziemsvētku leģendu, pāvests atgādināja, ka Bērns Jēzus ir lielākā dāvana visā vēsturē. Tā ir mūsu rokās. Mūsu tukšās rokas šonakt ir kļuvušas par Dieva šūpuli. Mēs esam aicināti pārvarēt savu kaunu, sajusties mīlēti un rādīt citiem Jēzu. Tik lielu dāvanu mēs nevaram paturēt tikai sev. "Dārgais brāli, dārgā māsa," homīlijas noslēgumā sacīja Svētais tēvs, "ja tev liekas, ka tavas rokas ir tukšas, ja redzi, cik mīlestības ziņā ir nabadzīga tava sirds, tad šī nakts ir priekš tevis. Ir parādījusies Dieva žēlastība, lai atspīdētu tavā dzīvē. Pieņem to, un tevī spīdēs Ziemsvētku gaisma".
