Meklēt

Vatican News
Vispasaules trūkumcietēju dienas norise Vatikānā Vispasaules trūkumcietēju dienas norise Vatikānā  (Vatican Media)

Pāvests: Nabadzīgie mums palīdz sasniegt Debesis

"Žēlastību lūdzošs trūkumcietējs ved mūs tieši pie Dieva. Dzīvojot nabagu vidū un viņiem kalpojot, mēs sekojam Jēzum un mācāmies atsķirt mūžīgās no pārejošām lietām," – pāvests Francisks teica dievkalpojuma dalībniekiem.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Svētdien, 17. novembrī, Baznīca atzīmēja III Vispasaules trūkumcietēju dienu. Dievkalpojumā, kas notika Svētā Pētera bazilikā, piedalījās bezpajumtnieki, nabadzīgie un brīvprātīgie palīgi, kuri rūpējas par viņiem. Sprediķī Francisks jautāja: “Vai es, kristietis, draudzējos kaut ar vienu nabagu?”

Skaidrojot parastā liturģiskā laika 33. svētdienai paredzēto fargmentu no Lūkasa evaņģēlija, pāvests atzina, ka Jēzus pārsteidz gan savus laikabiedrus, gan arī mūs. Tad, kad visi slavina svētnīcas skaistumu, Viņš saka, ka “nāks dienas, kad no tās nepaliks ne akmens uz akmens” (Lk 21,6). Svētnīca ir ne tikai akmens ēka, bet reliģisks simbols, Dieva nams. Kāpēc tautas nesatricināmā pārliecība tiks sagrauta? Atbilde ir jāmeklē Jēzus vārdos, kurš šodien mums saka, ka šajā pasaulē gandrīz viss ir pārejošs. Gandrīz viss, bet ne viss. Jēzus skaidro, ka pāries laicīgās, nevis mūžīgās lietas: svētnīca, bet ne Dievs; valstības un cilvēciskie plāni, bet ne cilvēks.

“[Ja mēs pieķeramies laicīgām lietām, tad aizmirstam tās, kas pastāv mūžīgi. Cik bieži mēs gribam sasniegt mākoņus, kas izplēn, bet neredzam debesis. Mēs, jaunu trokšņu vilināti, vairs neatrodam laiku Dievam un savam brālim, kas dzīvo mums blakus. Cik patiesi tas ir šodien! Mēs steidzamies, skrienam, vēloties iegūt visu, un nepamanām, ka kāds ir palicis aizmugurē. Tas mūs sāk kaitināt. Un mēs viņu vienkārši atstājam. Cik daudzi vecie cilvēki, vēl nedzimušie bērni, invalīdi un nabagi tiek uzskatīti par nevajadzīgiem. Mēs skrienam, neuztraucoties, ka plaisa padziļinās, ka dažu cilvēku alkatība rada daudzu cilvēku nabadzību.]”

Homīlijā Francisks uzsvēra, ka pretinde steigai ir izturība. Jēzus māca, ka izturība ir “katru dienu iet uz priekšu, skatoties uz to, kas nepāriet – uz Dievu un brāļiem.” Pāvests brīdināja no sekošanas viltus praviešiem, kuri nāk Jēzus vārdā, un aicināja iemācīties atšķirt Kunga balsi pasaules troksnī. Lai būtu kopā ar Jēzu nepietiek sevi uzskatīt par kristieti vai katoli. Ir jārunā tādā pašā valodā, kādā runā Jēzus – mīlestības valodā, kuras centrā ir nevis “es”, bet “tu”. Cik bieži mēs darām labu tikai tāpēc, lai kāds mūs ievērotu, mēs dodam tikai tāpēc, lai vēlāk saņemtu atpakaļ, palīdzam tikai tāpēc, lai pielabinātu sev kādu svarīgu personu. Tā ir egoisma valoda. Svētie Raksti mūs mudina uz nesavtīgu mīlestību – dot tiem, kuri nevar mums atbildēt ar to pašu, kalpot un palīdzēt, negaidot atlīdzību. Francisks aicināja uzdot sev jautājumus: “Vai es palīdzu kādam, zinot, ka neko nesaņemšu pretī? Vai es, kristietis, draudzējos kaut ar vienu nabagu?”

Pāvests uzsvēra, ka Dieva acīs nabagi ir īpaši vērtīgi, jo tie nerunā egoisma valodā. Nabagu klātbūtne mūs ieved Evaņģēlija gaisotnē, kur svētīgi ir garā nabadzīgie. Cik tas būtu brīnišķīgi, ja nabagi mūsu sirdīs ieņemtu tādu pašu vietu, kāda viņiem ir Dieva sirdī. Sprediķa noslēgumā Francisks atgādināja, ka vienīgā lieta, kas nekad nepāries ir mīlestība, jo Dievs ir mīlestība, bet trūcīgs cilvēks, kas lūdz mums palīdzību, mūs ved tieši pie Dieva. Nabadzīgie mums palīdz sasniegt Debesis. Viņi ir Baznīcas dārgums. Viņi mums atklāj bagātību, kas nekad nepaliks veca, atklāj to, kas zemi vieno ar Debesīm, un kuras dēļ ir vērts dzīvot. Tā ir mīlestība. 

 

18 novembris 2019, 11:13