Nav tādas sirds, kurā Dievs nevarētu atdzimt
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētā Jāņa Laterāna bazilika ir celta 4. gadsimtā, beidzoties kristiešu vajāšanām, kad Baznīcu vadīja pāvests Silvestrs I. Sākotnēji tā tika veltīta Kristum Pestītājam, bet vēlāk par tās aizbildņiem kļuva svētais Jānis Kristītājs un svētais evaņģēlists Jānis. Bazilikā ir notikuši pieci vispārējie Baznīcas koncili. Tās iesvētīšanas gadadienu 9. novembrī atzīmēja jau 12. gadsimtā. Vispirms tas notika Romā, vēlāk – visā Romas katoļu Baznīcā, tādējādi godinot baziliku, kas ir “visu Romas un pasaules baznīcu māte un galva”. Kā tāda, šī bazilika ir visas katoliskās Baznīcas vienotības simbols, un šīs vienotības redzamais pamats ir svētā Pētera pēctecis. Saikne starp pāvestu un ticīgajiem, kas kopā veido Kristus Miesu, īsto Templi, īpaši spilgti atklājās sestdienas liturģisko svinību laikā.
Homīlijā Svētais tēvs aplūkoja šai dienai veltītos Svēto Rakstu lasījumus. Viņš norādīja, ka psalma vārdi "Upju straumes iepriecina Dieva pilsētu…" attiecas uz Romas kristiešiem. Tie ir kā upe, kas izplūst no tempļa, nesot cilvēkiem dzīvības un cerības Vārdu, kas dara auglīgas tuksnešainās sirdis. Viņi ir kā strauts, kas sauso zemi pārvērš par zaļojošu dārzu. Viņi ir priecīgi vēstneši, gatavi dalīties ar šī Vārda bagātībām un strādāt kopējā labuma labā. Šīs jaunās dzīvības spēka avots ir Dievs – uzsvēra pāvests. Tāpēc, tā vietā, lai ļautos uztraukumiem, svarīgāk ir plašāk atvērt savu sirdi un saskatīt Dieva klātbūtni un darbību katrā pilsētas nostūrī. Tā ir kontemplācija, kas rodas no mīlestības.
Baznīcas ganus Romas bīskaps aicināja sargāt savu kopienu no pasaulīguma un plēsīgiem vilkiem, kuri to gribētu attālināt no Evaņģēlija, kas ir katras celtnes vienīgais pamats. Ganiem jābūt "gudriem arhitektiem". Viņiem ir jāapzinās, ka Baznīca dzimst tikai no Dieva Vārda, un viņiem jābūt tuviem saviem ļaudīm.
Vēršoties pie diecēzes pastorālajām grupiņām (équipes pastorales), kurām Mises beigās Francisks nodeva misiju mandātus, viņš atgādināja, ka to misija – piekļūt visiem šīs pilsētas iedzīvotājiem, tai skaitā, tiem, kuri dzīvo tālu no ticības un Baznīcas. "Nojauciet šo svētnīcu, un Es to trīs dienās atkal uzcelšu", saka Jēzus (Jņ 2, 18). Šai pārliecībai jākalpo mums par iedrošinājumu. Nav tādas sirds, kurā Kristus negribētu vai nevarētu atdzimt – uzsvēra pāvests. Šis Kristus apsolījums piepildās mūsu, grēcinieku, sirdīs. Gadās, ka mēs "nojaucam svētnīcu", attālināmies no Kunga un nodzēšam Garu, bet Kungam tā nekad nav "definitīvā situācija". Viņam pietiek ar trīs dienām, lai mūsos atkal uzceltu savu svētnīcu.
Homīlijā Francisks atgādināja, ka ļaunumam nekad nepieder pēdējais vārds. Lai arī cik kāds cilvēks būtu ļaunā ievainots, viņš nekad šīs zemes virsū nav nolemts tam, lai būtu uz mūžiem šķirts no Dieva. Kungs bieži vien noslēpumainā, taču reālā veidā atver cilvēku sirdīs jaunas spirāles, ilgas pēc patiesības, labā, un skaistā, tādējādi atbrīvojot vietu Evaņģēlija sēklai. Dažreiz varam sastapties ar neuzticību un naidu, tomēr nevajag nolaist rokas. Mums jādzīvo ar pārliecību, ka Kungam pietiek triju dienu, lai savu Dēlu atkal augšāmceltu cilvēka sirdī. To arī daži no mums ir piedzīvojuši. Dziļa atgriešanās ir žēlastības neparedzamās darbības auglis – atgādināja Romas bīskaps.
Īsi pirms Euharistijas svinībām pāvests lūdzās bazilikas ārpusē pie nabadzības un dažādu likstu upuriem veltītā pieminekļa. Romas diecēzes ģenerālvikārs, kardināls Andželo De Donatis dāvanā Svētajam tēvam pasniedza grāmatu ar nosaukumu "Svētums ir Baznīcas visskaistākā seja".
