Laji ir Kristus klātbūtnes redzamā zīme pasaulē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uzrunājot Svētā Krēsla dikastērija darbiniekus, Francisks viņus aicināja, pirmkārt, "just ar Baznīcas sirdi", kas nozīmē iziet no sevis un ienākt jaunā perspektīvā, apzināties, ka tie kalpo katoliskajai, universālajai Baznīcai, raudzīties nevis tikai uz kādu atsevišķu daļu, bet uz visu Baznīcu un pasauli. "Lūk, laju nākotne!" viņš piebilda. Pāvests aicināja klātesošos neaprobežoties tikai ar savām specifiskajām zināšanām un pieredzi – ar teologa, profesora, ārsta, pastorālā darbinieka utt. iemaņām, bet raudzīties uz katru lietu, izaicinājumu un problēmu ar mātes Baznīcas skatienu, uzdot jautājumu, kā uz to vai citu lietu raugās Baznīca, kas ir māte.
Svētais tēvs atgādināja, ka Baznīca, būdama īsta māte, vēlas, lai starp visiem viņas bērniem valdītu saskaņa. Tā grib, lai viņas bērni nemitīgi augtu, kļūtu autonomi, radoši un uzņēmīgi, lai tie nepaliktu bērnišķīgi. Baznīcai ir jāpalīdz visiem ticīgajiem lajiem augt un kļūt pieaugušiem, pārvarēt bailes, izmantot savus talantus kalpošanai jaunajās misijās sabiedrībā, kultūrā, politikā, drosmīgi pārvarēt mūsdienu pasaules izaicinājumus. Francisks aicināja klātesošos prast vienmēr piedāvāt pozitīvus modeļus sadarbībai starp lajiem, priesteriem un konsekrētajām personām, starp Baznīcas ganiem un ticīgajiem, starp diecēzes un draudžu institūcijām un laju kustībām un asociācijām, starp jauniešiem un vecajiem ļaudīm, izvairoties no neauglīgas rīvēšanās un iedrošinot veicināt brālīgu sadarbību vienas saimes, kas ir Baznīca, kopējā labuma labā.
Otrkārt, asamblejas dalībniekus pāvests aicināja, kā viņš pats teica, raudzīties ar "brālīgu skatienu". Šeit viņš pieskārās ticīgo laju formācijai ar mērķi stiprināt viņu identitāti un misiju pasaulē. "Jums jādomā un jārīkojas kā 'brāļiem ticībā'," teica Francisks, "paturot prātā, ka ticība vienmēr rodas no personīgas satikšanās ar dzīvo Dievu, un to uztur Baznīcas sakramenti". Šajā sakarā Svētais tēvs atgādināja, ka katrai kristīgajai formācijai vienmēr ir jābalstās uz šo tikšanās ar Dievu fundamentālo pieredzi un sakramentālo dzīvi.
Pāvests klātesošajiem uzsvēra, ka viņu galvenais uzdevums ir nevis strādāt pie iniciatīvām, lai iesaistītu lajus dažādās Baznīcas struktūrās un programmās, bet palīdzēt viņiem pieaugt apziņā, ka viņi privātajā dzīvē un sabiedrībā ir Kristus liecinieki jeb Kristus klātbūtnes "redzamās zīmes" katrā sfērā. Un visa pamatā ir Kristība. Tāpēc dikastērija uzdevums pāri visam ir palīdzēt Kristus mācekļiem dzīvot savā ikdienas dzīvē saskaņā ar Kristības žēlastību.
Lai izvairītos no riska dzīvot atrautiem no realitātes, Francisks mudināja Svētā Krēsla darbiniekus padomāt par savām grūtībām ticības dzīvē, ar kādām tie sastopas savā ģimenē, darbā vai vidē, kurā dzīvo. Balstoties uz savu pieredzi, viņi labāk sapratīs arī citus kristiešus visā pasaulē. Pāvests aicināja raudzīties ar plašāku skatienu un mēģināt saprast arī tos, kuri dzīvo citādākos apstākļos – kuri nepieder nevienai Baznīcai, kuriem nav pietiekošu formācijas un cilvēciskās un garīgās izaugsmes iespēju, kristiešus, kuri kādā zemē vai apgabalā ir mazākumā, kuriem vienīgā iespēja uzturēt savu ticību ir tautas dievbijība vai kuri tika evaņģelizēti, tikai pateicoties lūgšanas dzīvei ģimenē. Plašāks skatiens ļaus dikastērija locekļiem noderīgāk kalpot Baznīcām un palīdzēt kristiešiem ar prieku, pārliecinoši un uzticīgi izdzīvot savu piederību Kristum, kļūstot par mācekļiem misionāriem, kas aizstāv dzīvību, iestājas taisnības un miera labā, veicina brīvību un veselīgu savstarpēju sadzīvošanu tautu un kultūru starpā.
Gandrīz pabeidzis iepriekš uzrakstīto uzrunu, pāvests saviem vārdiem pievērsās vēl divām lietām. Viņš norādīja, ka nedrīkst, tā teikt, "klerikalizēt" lajus un ir jāpievērš lielāka uzmanība sievietes kalpošanas iespējām Baznīcā. "Jūs esat laji, un jums ir jāstrādā ar lajiem, nevis viņus jāklerikalizē", viņš uzsvēra. Šajā sakarā Francisks atgādināja, ka pastāvīgo diakonu pamatuzdevums ir kalpošana, nevis trūkstošo priesteru aizstāšana. "«Attāliniet diakonus no altāra», lai viņi iet kalpot", ieteica pāvests bīskapiem. "Viņi [diakoni] ir kalpojuma sargātāji, nevis pirmās kategorijas ministranti vai otrās kategorijas priesteri".
Runājot par sievietes lomu Baznīcā, Svētais tēvs pauda gandarījumu, ka sievietes strādā pontifikālajās padomēs. Tomēr viņu kalpojums Baznīcā nevar aprobežoties tikai ar ierēdņu darba funkciju pildīšanu. Tas ir kaut kas vairāk. Un par šiem jaunajiem, tālākiem apvāršņiem ir jāturpina domāt un pie tiem strādāt – norādīja pāvests, pievēršot klātesošo uzmanību Dievmātei un viņas paraugam, un lūdzot viņas aizbildniecību un aizsardzību.
