Francisks aizlūdz par šogad mūžībā aizgājušajiem kardināliem
Jānis Evertovskis - Vatikāns
Šodien dzirdētie Svēto Rakstu lasījumi mums atgādina, ka mēs ienācām pasaulē, lai augšāmceltos. Mēs piedzimām, nevis lai mirtu, bet lai augšāmceltos – teica Francisks. Svētais Pāvils raksta, ka jau kopš šī brīža "mūsu tēvija ir debesīs" (Fil 3, 20). Savukārt Evaņģēlijs atgādina, ka pastarā dienā mēs augšāmcelsimies (sal. Jņ 6, 40). Šodien mēs varam uzdot sev jautājumu: "No kurienes manī rodas doma par augšāmcelšanos? Kā es atbildu šim aicinājumam augšāmcelties?"
Pirmo skaidrojumu mums sniedz pats Jēzus. Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā lasām: "Un kas pie manis nāk, to es laukā nedzīšu" (Jņ 6, 37). Lūk, Viņa aicinājums: "Nāciet pie manis" (Mt 11, 28).
Aicinājums "iet pie Jēzus" varētu likties pārāk vienkāršots un vispārīgs pamudinājums. Tomēr mēģināsim to padarīt konkrētu, uzdodot sev šādus jautājumus: "Vai šodien, darot savus biroja darbus, es tuvojos Kungam? Vai to vidū es atradu iemeslu veidot ar Viņu dialogu? Vai sastaptajos cilvēkos es iesaistīju Jēzu? Vai pieminēju viņus savā lūgšanā? Vai varbūt visu darīju, palikdams tikai ar savām domām, priecājoties par visām savām veiksmēm un žēlojoties par neveiksmēm?
Vārdu sakot, vai es savā dzīvē eju pie Kunga, vai tikai riņķoju pats ap sevi? Kādā virzienā es eju? Vai es mēģinu tikai izlikties, labi izskatīties, saglabāt savu vietu, turēties pie saviem laikiem, vai arī eju pie Kunga?
Jēzus vārdi "Un kas pie manis nāk, to es laukā nedzīšu" izsit no sliedēm. Varētu padomāt, ka kristietis, kurš nenāk pie Viņa, ir lemts ārā izdzīšanai. "Tam, kurš tic, vidusceļa nav", uzsvēra Francisks.
Tas, kurš pieder Jēzum, visu laiku ir vērsts uz Viņu. Visa dzīve ir iziešana. Mēs izejam no mātes miesām, lai ieraudzītu šīs pasaules gaismu, mēs atstājam aiz muguras bērnību, lai ieietu pusaudža un jaunības periodā, paiet jaunība un sākas pieauguša cilvēka gadi, un tā tālāk, līdz beidzot, mums ir jāpamet šī pasaule.
Pāvests atgādināja, ka šodien, lūdzoties par kardināliem un bīskapiem, kuri aizgāja no šīs pasaules, lai satiktos ar Augšāmcēlušos, mēs nedrīkstam aizmirst, ka vissvarīgākā un visgrūtākā aiziešana jeb "iziešana", kas piešķir jēgu visām citām, ir iziešana no sevis.
Svētais tēvs aicināja lūgt no Kunga šo žēlastību: "Kungs, es gribu nākt pie Tevis pa ikdienas ceļiem un ar ikdienas ceļabiedru starpniecību. Palīdzi man iziet no sevis, lai es ietu pretī Tev, kas esi dzīvība".
Turpinot homīliju, pāvests uzsvēra, ka tuvākmīlestība ir tilts, kas savieno zemi ar debesīm. Līdzjūtība pret citiem plaši atver durvis uz mūžību. Līdzjūtība nepaliek bez atlīdzības. Šajā sakarā Svētais tēvs aicināja pārdomāt, vai mēs virzāmies uz priekšu pa minēto tiltu. Vai es ļaujos aizkustinājumam, redzot kādu atrodamies trūkumā? – viņš jautāja. Vai es protu raudāt, redzot kādu ciešam? Vai es lūdzos par tiem, par kuriem neviens nedomā? Vai palīdzu tam, kurš nevar man atlīdzināt? Tie ir dzīvības un nāves jautājumi. Tie ir jautājumi, kas ir būtiski saistīti ar augšāmcelšanos.
Uzrunas noslēguma daļā pāvests, atsaucoties uz svētā Ignācija "Garīgajiem vingrinājumiem", mudināja vienmēr raudzīties uz dzīves galamērķi. Pirms pieņemt kādu svarīgu lēmumu, mums ir jāraugās uz galamērķi. Katra dzīves izvēle, kas tiek skatīta šādā perspektīvā, ir pareizi orientēta izvēle, jo tā tuvina augšāmcelšanai, kas piešķir dzīvei jēgu un ir tās mērķis – skaidroja Francisks. Lai mūsu izvēlēm būtu mūžības, mīlestības garša, mums ir jāraugās uz realitāti ne tikai ar savām, bet arī ar Kunga acīm, mūsu skatienam ir jābūt vērstam uz nākotni, uz augšāmcelšanos, un ne tikai uz šodienu, kas paiet.
Rezumējot iepriekš teikto, Svētais tēvs vēlreiz jautāja: Vai es izeju no sevis, lai ik dienas ietu pie Kunga? Vai es jūtu līdzi trūkumcietējiem un vai daru kaut ko konkrētu viņu labā? Vai es pieņemu svarīgus lēmumus, paskatoties no Dieva puses? Pāvests aicināja ļaut, lai vismaz viens no šiem jautājumiem mūs uzrunā. Tādā veidā mēs izpildīsim Jēzus gribu un jau šodien piedzīvosim augšāmcelšanās rītausmu.
Pēdējā gada laikā visā pasaulē mūžībā aizgāja 13 kardināli – trīs itāļi, divi spāņi, viens beļģis, libānietis, kubietis, meksikānis, kolumbietis, francūzis, amerikānis un brazīlietis. Manizales (Kolumbija) emeritētais arhibīskaps Hozē de Hesus Pimiento Rodrigezs nomira 100 gadu vecumā. Arī pārējie kardināli nodzīvoja garu mūžu, daži sasniedzot 95, 96 un 98 gadus.
