Meklēt

Vatican News
Audience Vatikānā Audience Vatikānā  (Vatican Media)

Pāvests: Evaņģēlija sludinātāji ir kā sargeņģeļi

Sestdien, 30. novembrī, pāvests pieņēma audiencē Evangelii gaudium uztveršanai un perspektīvām veltītās tikšanās 1000 dalībniekus. Starptautiskajā sanāksmē, ko organizēja Pontifikālā Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padome, piedalījās arī Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs. Francisks runāja par to, kādam jābūt Evaņģēlija sludinātājam, cita starpā atgādinot, ka kristietim, neraugoties uz ciešanām, nevajadzētu krist neremdināmās skumjās. Ciešanas – jā, bet skumjas nav kristīgs tikums – viņš sacīja.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Evaņģēlija prieks izplūst no satikšanās ar Jēzu – uzsvēra pāvests. Kad satiekam Kungu, mūs piepilda tā mīlestība, uz kuru tikai Viņš ir spējīgs. Kad ļaujam Dievam vest mūs pāri mums pašiem, tad mūsu dzīve izmainās un mēs sasniedzam savu vispatiesāko būtību. Tieši šeit meklējams evaņģelizācijas darbības pirmavots (sal. EG 8). Tādēļ ka tādā veidā prasība sludināt rodas dabiski un kļūst neapturama. Tā sākās evaņģelizācija Lieldienu rītā ar kādu sievieti – ar Mariju Magdalēnu, kura, satikusi augšāmcēlušos, dzīvo Jēzu, evaņģelizēja apustuļus. Viņa atradās pie Jēzus kapa un bija skumju pārņemta. Sāpēm par Mācītāja zaudējumu klāt pievienojās bailes par nākotni un apjukums saistībā ar šķietamo kapa uzlaušanu. Taču pēc tam, kad viņa atrada Jēzū mīlestību, kas nekad nepieviļ, kas nepamet pat nāves priekšā, kas dod spēku no jauna atrast sevī to labāko, viņas asaras pārvērtās priekā, viņas vientulība – mierinājumā. Atsaucoties uz encikliku Evangelii gaudium, Francisks piebilda, ka mūsu bezgalīgās skumjas var dziedināt tikai ar bezgalīgu mīlestību (sal. 265. n.). Un tā ir patiesība, kas attiecas uz visiem.

Turpinājumā Svētais tēvs atzina, ka šodien daudzi cilvēki piedzīvo kaut ko līdzīgu tam, ko piedzīvoja Marija no Magdalas. Katra cilvēka sirdī ir iesakņota nostaļģija pēc Dieva, pēc bezgalīgas un patiesas mīlestības. Cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kurš palīdzētu to atdzīvināt. Vajadzīgi sargeņģeļi, kas nestu labo vēsti – eņģeļi ar miesu un asinīm, kas nostātos blakus, noslaucītu asaras un Jēzus vārdā pateiktu "Nebīsties!" (sal. Mt 28, 5).

Evaņģelizētāji ir kā sargeņģeļi – uzsvēra pāvests. Viņi ir labā vēstneši, kuri gan nesniedz jau gatavas atbildes, bet uzdod eksistenciālu jautājumus – to pašu, ko Jēzus uzdeva Marijai, uzrunājot viņu vārdā. Viņš tai prasīja: "Ko tu meklē?" (Jņ 20, 15). Jautājumā "ko" [kuru] ir ietverta dzīva būtne, nevis lieta, jo, lai varētu dzīvot, ar lietām nepietiek – skaidroja Francisks. Lai dzīvotu, ir vajadzīgs mīlestības Dievs. Svētais tēvs netieši norādīja, ka Evaņģēlija sludinātājam ir jāprot ar mīlestību ieskatīties mūsdienu apjukušo cilvēku sirdīs. Tādā veidā viņš redzēs, cik ļoti viņiem ir vajadzīgs šis "Kāds", ko viņi meklē. Cilvēki tiecas pēc mūžīgas mīlestības. Viņš saskatīs, ka cilvēki jautā par dzīves jēgu, ciešanām, nodevību, vientulību. Tās ir raizes, kurām nepietiek ar receptēm un priekšrakstiem – sacīja pāvests. Vajadzīgs iet kopā, kļūt par ceļabiedriem.

Evaņģelizētājs nekad nedrīkst aizmirst, ka viņš visu laiku atrodas ceļā, kopā ar citiem ir meklējumos. Tādēļ viņš nedrīkst nevienu atstāt aizmugurē, nedrīkst noslēgties savā grupā, kurā viņam ir ērtāk. Tas, kurš sludina, nebēg no pasaules, jo viņa Kungs tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva pats sevi, lai nevis pasauli tiesātu, bet glābtu (sal. Jņ 3, 16-17).

Svētais tēvs aicināja audiences dalībniekus arī nebaidīties kļūdīties un iet pa jauniem ceļiem. Par prioritāti ir jāizvirza augšāmcelšanās sludināšana, cerības kerigma. Mūsu nabadzība, trūkumi nav šķēršļi, bet ir vērtīgi instrumenti, pateicoties kuriem var atklāties Dieva žēlastība. Dieva žēlastībai patīk parādīties vājumā (sal. 2 Kor 12, 9). Mums ir jānostiprinās iekšējā pārliecībā, ka Dievs var darboties jebkādos apstākļos, arī šķietamās neveiksmēs – uzsvēra pāvests.

“Mums ir patiesi jātic, ka Dievs ir mīlestība, un ka neviens darbs, kas darīts ar mīlestību, neies zudumā – nevienas patiesas rūpes par citiem, neviens mīlestības uz Dievu akts, neviens nesavtīgs pūliņš, neviena sāpīgā pacietība nezaudēs savu jēgu.”

Lai izplatītu [Evaņģēlija] vēsti, mums ir jābūt vienkāršiem un veikliem – tādiem, kāda bija Marija, kura nevarēja sagaidīt to brīdi, kad varēs mācekļiem pateikt "Es redzēju Kungu"; mums jābūt kā apustuļiem, kuri skrien pie kapa. Mums ir vajadzīga brīva un vienkārša Baznīca, kas nedomā par ērtībām un ienākumiem, Baznīca, kas iziet.

Uzrunas noslēgumā Francisks aicināja tikšanās dalībniekus padomāt par pirmajiem kristiešiem, kuri tika vajāti, bet nežēlojās par pasauli. Viņu galvenās rūpes bija sludināt Jēzu, pat par dzīvības cenu. "Neskumsim par to, ka kaut kas neiet, par grūtībām, neizpratni", mudināja pāvests. "Tas ir sīkums, salīdzinot ar Kunga Jēzus Kristus pazīšanu, kas visu pārspēj (sal. Fil 3, 8)". Domas par sakāvi, par to, ka it kā viss būtu slikti, nav no Dieva. Noskumušie nav kristieši – viņš piebilda. Kristietis daudzkārt cieš, bet viņš nekrīt izmisumā, neļaujas neremdināmām dvēseles skumjām. Skumjas nav kristīgs tikums. Lai nepazaudēt Evaņģēlija entuziasmu, katru dienu jāpiesauc Svēto Garu, prieka Garu, kurš uztur dzīvu misionāro dedzību, kurš panāk, ka dzīve kļūst par mīlestības piedzīvojumu kopā ar Dievu, kurš mūs aicina piesaistīt pasauli tikai ar mīlestību un atklāt, ka dzīvei ir jēga tikai tad, kad to atdodam un atbrīvojamies no sevis.

30 novembris 2019, 15:51