Meklēt

Vatican News
Svētā Mise Nagasaki Svētā Mise Nagasaki  (AFP or licensors)

Ļaunuma priekšā nedrīkstam nolaist rokas

Šodien notiek fragmentārs trešais pasaules karš – pāvests Francisks to ir teicis jau vairakkārt iepriekš, un to viņš sacīja arī šodien, apmeklējot Nagasaki Japānā. Svētdien, 24. novembrī, šīs pilsētas Beisbola stadionā viņš celebrēja Svēto Misi, kuras laikā aicināja ticīgos lūgties par visiem tiem, kuri šodien savā miesā cieš "no šī grēka, kas sauc uz debesīm". No rīta Atombumbas hipocentra parkā teiktajā uzrunā viņš minēto grēku attiecināja uz masu iznīcināšanas ieroču ražošanu un pārdošanu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Lai gan katoļticīgie Japānā salīdzinoši ir "maza saujiņa", Beisbola stadions, kurā iekārtots vairāk nekā 25 tk. sēdvietu, un tam pieguļošais laukums bija cilvēku pilns. Ļaudis sagaidīja Svēto tēvu, plivinot Japānas un Vatikāna karodziņus, un dziedot un slavējot Dievu. Ik pa brīdim laukumu pāršalca prieka saucieni un aplausi. Euharistijas svinības Francisks vadīja latīņu valodā, pirmais lasījums un Evaņģēlijs tika nolasīts japāņu, bet otrais lasījums – angļu valodā. Vispārējās lūgšanas laikā ticīgie lūdzās arī spāņu, korejiešu, tagalo un vjetnamiešu valodā. Uz altāra bija novietota Dievmātes statuja, kas atombumbas sprādziena laikā 1945. gadā atradās senajā Urakami katedrālē, kura tika pilnīgi nopostīta. Statujas fragmenti tikai nesen tika atrasti, un statuja restaurēta. Domā, ka to varēja būt dāvinājis svētais Maksimilians Kolbe savas misijas Uzlecošās saules zemā laikā, 1930. gadā.

Komentējot Kristus – vispasaules Karaļa svētkiem paredzēto Evaņģēlija fragmentu (sal. Lk 23, 35-43), pāvests aicināja Japānas un visas pasaules ticīgos atjaunot savu ticību un atgādināja, ka "pestīšana" ir vārds, ko Tēvs grib dāvāt visiem cilvēkiem: "Šodien tu būsi ar mani paradīzē". Viņš uzsvēra, ka līdzjūtība ir vislabākais veids, kā veidot vēsturi. 

Liturģiskā gada pēdējā svētdienā Evaņģēlijs runā par krustā piesisto ļaundari jeb labo laupītāju, kurš atradās blakus Jēzum Kalvārijas kalnā. Vārdi "Jēzu, piemini mani, kad ieiesi savā Valstībā" bija viņa ticības apliecinājums – norādīja Francisks. Jēzus viņam apsola paradīzi.

Mēs, tāpat kā labais laupītājs, labi pazīstam savus kritienus, grēkus un trūkumus", teica Francisks, "taču mēs negribam, lai tie noteiktu mūsu tagadni un nākotni". Mēs zinām, ka nereti varam iekrist slinkumā un vienaldzīgi teikt "izglāb pats sevi", tādējādi aizmirstot, ko nozīmē ciest līdzi daudziem nevainīgajiem. Šajā kontekstā Svētais tēvs atzina, ka Japāna ir piedzīvojusi to destruktīvo spēku, kādu ir spējīgs izraisīt cilvēks. Tāpēc ir svarīgi pacelt savu balsi un apliecināt ticību, lai aizstāvētu Kungu, kurš ir cietošais Nevainīgais. Svarīgi būt Viņam līdzās Viņa ciešanās, atbalstīt Viņu Viņa vientulībā un pamestībā, un kārtējo reizi sadzirdēt, ka pestīšana ir tas vārds, ko Tēvs grib visiem dāvāt: "Šodien tu būsi ar mani paradīzē".

To ar savu dzīvi drosmīgi apliecināja Japānas mocekļi – svētais Pāvils Miki ar saviem biedriem, un drosmīgi apliecina tūkstošiem pārējo mocekļu. Mēs gribam iet viņu pēdās, lai drosmīgi apliecinātu, ka mīlestība, ko Kristus dāvāja, upurēja un svinēja pie krusta, ir spējīga uzvarēt visa veida naidu, egoismu un nicinājumu – uzsvēra pāvests. Šī mīlestība ir spējīga uzveikt katru vienaldzīgo pesimismu vai narkotizējošo labklājību, kas beigu beigās "paralizē" visus labos darbus un izvēles.

Šeit Francisks atsaucās uz Vatikāna II koncila pastorālo konstitūciju "Gaudium et spes" (sal. 43. n.), kurā atgādināts, ka ir tālu no patiesības visi tie, kuri, zinādami, ka šeit, virs zemes, mums nav paliekošas mājvietas, domā, ka tādēļ drīkstētu atstāt novārtā savus laicīgās dzīves pienākumus. Šādi cilvēki neapzinās, ka tieši ticības, ko apliecinām, dēļ, mums ir pienākums tos veikt, tādējādi parādot, cik cēls ir mūsu aicinājums.

Turpinājumā Svētais tēvs uzsvēra, ka mūsu ticība ir ticība uz dzīvo Dievu. Kristus ir dzīvs un darbojas mūsu vidū, vadot mūs visus uz dzīvības pilnību. Viņš ir dzīvs un grib, lai mēs dzīvotu. Tā ir mūsu cerība. To mēs katru dienu lūdzam, sakot: "Lai nāk Tava Valstība, Kungs!" Ja mūsu kā mācekļu misionāru misija ir būt lieciniekiem un nākotnes lietu vēstnešiem, tas nenozīmē, ka mēs drīkstētu nolaist rokas ļaunuma priekšā – sacīja pāvests. Mums ir jābūt par Dieva valstības ieraugu visur, kur mēs esam – ģimenē, darbā, sabiedrībā. Debesu valstība ir mūsu kopējais mērķis, un tā nav tikai rītdienas lieta. Mēs to izlūdzam un sākam izdzīvot jau šodien – visur tur, kur mums visapkārt valda vienaldzība, kur bieži vien tiek apklusinātas slimo, cilvēku ar īpašām vajadzībām, veco ļaužu, pamesto, bēgļu un ārzemju strādnieku balsis. Visi šie ļaudis ir Kristus, mūsu Karaļa, dzīvais sakraments.

Kalvārijas kalnā daudzi klusēja, daudzi citi izsmēja. Tikai laupītājs pacēla savu balsi, lai aizstāvētu nevainīgo cietēju. Tas bija drosmīgs ticības apliecinājums – vēlreiz atzina Francisks. Homīlijas noslēgumā viņš norādīja, ka katra no mums ziņā ir pieņemt lēmumu par to, vai klusēt, izsmiet vai pravietot. "Dārgie brāļi, Nagaski dvēselē ir grūti dziedināma rēta, kas ir daudzu nevainīgo neizskaidrojamo ciešanu zīme". Runa ir ne tikai par "vakar notikušo karu upuriem", bet arī par tiem, "kuri šodien cieš šajā fragmentārajā trešajā pasaules karā". Svētais tēvs aicināja ticīgos pacelt savas balsis kopīgā lūgšanā par visiem tiem, kuri "šodien cieš savā miesā no šī grēka, kas sauc uz debesīm". Viņš aicināja arī lūgties, lai būtu aizvien vairāk to, kuri, kā labais laupītājs, būtu spējīgi ne klusēt, ne izsmiet, bet ar savu balsi būt par patiesības un taisnības, svētuma un žēlastības, mīlestības un miera valstības praviešiem.

24 novembris 2019, 07:00