Meklēt

Vatican News
Amazones Bīskapu sinodes noslēguma Mise Amazones Bīskapu sinodes noslēguma Mise  (AFP or licensors)

Vatikānā noslēgusies Amazonei veltītā Bīskapu sinode

Ar pāvesta Franciska vadīto dievkalpojumu svētdien Vatikānā noslēdzās Amazonei veltītā Bīskapu sinode. Svinībās piedalījās sinodes tēvi, eksperti, auditori un uzaicinātie viesi, kuru vidū bija arī iezemiešu pārstāvji. Svētais tēvs pateicās dalībniekiem par atklāto un sirsnīgo dialogu, noliekot Dieva un brāļu priekšā grūtības un cerības. Viņš atzina, ka Bīskapu sinode bija iespēja uzklausīt nabagu saucienu, kas ir Baznīcas cerības sauciens.

Silvija Krivteža - Vatikāns

Skaidrojot Svēto Rakstu lasījumus, pāvests Francisks norādīja uz patiesas lūgšanas nozīmi. “Jēzus līdzībā lasām par farizeja un muitnieka lūgšanu, bet pirmajā lasījumā par nabadzīga cilvēka lūgšanu”, Amazonei veltītās Bīskapu sinodes noslēguma svētās Mises sprediķī teica Francisks.

Farizeja lūgšana iesākas ar vārdiem: “Dievs, es Tev pateicos”. Tas tas ir labs sākums, jo pateicība un Dieva godināšana ir vislabākā lūgšana. Bet tūlīt pat redzam pateicības īsto motīvu: “ka neesmu tāds kā citi” (Lk 18,11). Farizejs paskaidro, kāpēc nav tāds kā citi, jo viņš gavē divas reizes nedēļā, lai gan tajā laikā pienākums gavēt bija tikai vienu reizi gadā; dod desmito daļu no visa, kas viņam ir, kaut arī tas attiecās tikai uz svarīgākajiem produktiem. Patiesībā šis cilvēks lielās par to, ka pēc iespējas labāk izpilda priekšrakstus. Tajā pašā laikā viņš aizmirst pašu svarīgāko: mīlestību pret Dievu un pret tuvāko. Viņš, koncentrējies pats uz sevi, jūtas pašpārliecināts, drošs un lepns par saviem nopelniem un saviem tikumiem. Taču bez mīlestības. Svētais Pāvils skaidroja, ka bez mīlestības pat vislabākās lietas zaudē savu vērtību. Tā vietā, lai lūgtos, farizejs godina pats sevi. Viņš nelūdz Kungam neko, jo nejūt vajadzību un nejūtas parādnieks – tikai citi ir viņam parādā. Farizejs atrodas Dieva svētnīcā, bet praktizē sava “es” reliģiju.

Turpinot uzrunu, Svētais tēvs norādīja, ka farizejs aizmirst ne tikai Dievu, bet arī savu tuvāko, vēl jo vairāk, to nicina un domā, ka tam nav nekādas vērtības. Viņš uzskata sevi labāku pār citiem, kurus sauc par “loipoi”, par nevajadzīgiem “krāmiem”. Viņi ir “atlikumi”, kas metami ārā, pret kuriem jāievēro distance. Cik bieži šādu rīcību redzam arī mūsu dzīvē un mūsu vēsturē! Cik reizes tas, kurš atrodas pašā priekšā, kā farizejs, ceļ mūrus, lai attālinātos no citiem. Vai arī, uzskatot citus par atpalikušiem un mazvērtīgiem, noniecina viņu tradīcijas, sagroza viņu vēsturi, ieņem viņu teritorijas un piesavinās viņu īpašumus. Šī lielā sevis paaugstināšana šodien pārveršas par apspiešanu un ekspluatāciju! Ar pagātnes kļūdām nepietika, lai saprastu, ka ir jāizbeidz cilvēku aplaupīšana, mūsu brāļu un mūsu māsas zemes nicināšana, ko redzam Amazones izkropļotajā sejā.

Pāvests uzsvēra, ka arī šodien pastāv sava “es” reliģija, ar saviem rituāliem un savām “lūgšanām”, aizmirstot patieso Dieva godināšanu, kas vienmēr iekļauj sevī mīlestību pret tuvāko. Pat kristieši, kuri lūdzas un piedalās svētdienas dievkalpojumā, nereti ir sava “es” reliģijas kalpi. Tāpēc mums vajag ieskatīties savā iekšienē, lai redzētu, vai mēs kādu neuzskātām zemāku par sevi, kuru var atmest, pat ja tikai ar vārdiem. Lūgsim žēlastību, lai mēs nekļūtu pārāki par citiem, nedomātu, ka ar mums viss ir kārtībā, nebūtu ciniski un rupji. Lūgsim Jēzu, lai Viņš izdziedina mūs no tieksmes runāt ļaunu, sūdzēties par citiem un noniecināt kādu: tas viss nepatīk Dievam, – sacīja Svētais tēvs. Sprediķa turpinājumā pāvests pievērsās muitnieka lūgšanai.

“Savukārt muitnieka lūgšana palīdz mums labāk saprast, kas tieši patīk Dievam. Šis cilvēks lūgšanu nesāk ar savu nopelnu, bet ar savu trūkumu uzskaiti; nesāk to ar savas bagātības, bet ar savas nabadzības atzīšanu. Runa ir nevis par ekonomisko nabadzību – muitnieki bija bagāti ļaudis, kas negodīgi pelnīja uz savu tautiešu rēķiņa, bet par garīgo nabadzību, jo grēkā nekad nevar dzīvot labi. Muitnieks uzskatīja sevi par nabadzīgu Dieva priekšā, un Kungs uzklausīja viņa lūgšanu, kas sastāvēja tikai no septiņiem vārdiem, bet tie bija teikti no sirds, - skaidroja pāvests. Kad farizejs, stāvot pašā priekšā, uzskaitīja savus nopelnus, muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinās ne acis pacelt uz Debesīm, jo tic, ka tās eksistē, ka tās ir lielas, bet viņš jūtas maziņš, un “sit sev krūtīs”, jo krūtīs atrodas sirds. Viņa lūgšana dzimst sirdī, tā ir causrpīdīga. Viņš Dieva priekšā noliek savu sirdi, nevis šķietamību. Lūgties nozīmē ļaut Dievam ieskatīties savā iekšienē bez izlikšanās, bez attaisnojumiem, bez aizbildināšanās. No velna nāk tumsa un meli, bet no Dieva gaisma un patiesība.”

Francisks uzsvēra, ka šodien, skatoties uz farizeju, atklājam, ka garīgās atjaunotnes ceļu ir jāsāk no atzīšanas, ka mums visiem ir vajadzīga pestīšanas žēlastība. Tā ir pirmā Dieva reliģijas zīme, tā ir žēlsirdība pret tiem, kuri atzīst sevi par nabagiem. Sienie mūki mācīja, ka ikvienas kļūdas avots ir sevi uzskatīt par taisnīgu, atteikties no vienīgā un tainīgā Dieva, atstāt Viņu ārpusē, – atgādināja pāvests. “Līdzībā ir pretstatīti divi cilvēki: farizejs – tā laika viena no dievbījīgākajām personām, un publiskais grēcinieks – muitnieks, nodokļu iekasētājs. Jēzus spriedums ir pārsteidzošs: tas, kurš ir lielisks, bet iedomīgs, zaudē; savukārt tas, kas ir grēcīgs, bet pazemīgs, saņem Dieva piedošanu. Ja uzmanīgi uzlūkosim sevi, tad ieraudzīsim, ka mūsos ir kaut kas no muitnieka un kaut kas no farizeja”, – atzina Francisks. – “Mēs esam nedaudz muitnieki, jo esam grēcinieki, un nedaudz farizeji, jo esam iedomīgi un cenšamies attaisnot sevi. Mēs esam kļuvuši par attaisnošanās speciālistiem! Lūgsim žēlastību, lai mēs apzinātos, ka mums ir vajadzīga Dieva žēlsirdība, ka mēs esam nabagi savā sirdī. Tāpēc ir labi apmeklēt trūcīgos, lai atgādinātu sev, ka arī mēs esam nabagi, un, ka Dieva pestīšana darbojas tikai garīgās nabadzības gaisotnē.

Turpinot sprediķi, pāvests uzsvēra, ka šādā veidā esam nonākuši līdz nabaga lūgšanai. Šāda lūgšana, kā vēstī Sīraha dēla grāmata, aizies līdz mākoņiem. Cilvēka, kurš sevi uzskata par taisnīgu, lūgšana paliek uz zemes, egoisma smaguma nospiesta. Savukārt nabaga lūgšana nonāk tieši pie Dieva, – sacīja pāvests. – Dieva tautas ticības nozīme atklājas cilvēkos, kas ir nabadzīgi garā. Viņi ir “Debesu vārtu sargi”. “Tie būs viņi, kas mums atvērts vai arī neatvērs mūžīgās dzīves vārtus; viņi, kas šajā dzīvē sevi neuzskatīja par saimniekiem, kuri nenolika sevi citu priekšā un kuru vienīgā cerība bija Dievs. Viņi ir kristīgā pravietojuma dzīvās ikonas”, – teica Svētais tēvs.

Uzrunas noslēgumā pāvests pievērsās Bīskapu sinodes tematam, skaidrojot, ka tā bija iespēja uzklausīt nabagu balsis un pārdomāt par viņu dzīves nedrošību, ko apdraud mežonīgas attīstības modeļi. Daudzi aicināja paskatīties uz realitāti no citas puses, proti, pieņemt to ar atvērtām rokām kā dāvanu, dzīvot radītajā pasaulē, uzskatot to nevis par līdzekli, ko var izmantot un izmest, bet par kopīgām mājām, kuras vajag sargāt un rūpēties. Dievs ir Tēvs, kurš, kā rakstīts Sīraha dēla grāmatā, “uzklausīs pārestību cietušā lūgumu”. Cik bieži arī Baznīcā netiek uzklausītas nabadzīgo cilvēku balsis, nereti tiek izsmietas un apklusinātas, jo tās ir neērtas. Tāpēc lūgsim žēlastību, lai mēs spētu saklausīt nabagu saucienu – Baznīcas cerības saucienu. Identificējoties ar nabagu saucienu, tad arī mūsu lūgšana aizies līdz mākoņiem, – citējot Sīraha dēla grāmatu, teica pāvests.

28 oktobris 2019, 10:31