Vērsīsimies nevis pret cilvēkiem, bet ļaunumu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sauls bija kristiešu vajātājs, pilnīgi netolerants pret citādi domājošajiem, "ideologs". Sākumā viņš nodod nāvei kristiešus, cenšas iznīcināt Baznīcu, bet vēlāk kļūst par Dieva izvēlēto instrumentu, pateicoties kuram pagānu tautas dzird Evaņģēlija vēsti.
"Jūs, kas pārstāvat tautas, ko vajāja diktatūras, labi saprotat, ko nozīmē cilvēkus vajāt un sagūstīt", sacīja pāvests. "Tā darīja Sauls. Un viņš to darīja, domādams, ka tādā veidā kalpo Kunga likumam. Lūkass saka, ka Sauls dvesa draudus un nāvi pār Kunga mācekļiem (sal. Apd 9, 1). Viņā bija nevis dzīvības, bet nāves dvaša."
Pāvests nosauca Saulu par "ideologu". Reliģija viņam bija kļuvusi par ideoloģiju – reliģisko, sociālo, politisko ideoloģiju. Tikai tad, kad Kristus viņu pārveidos, viņš mācīs, ka īstā cīņa notiek nevis "pret miesu un asinīm, bet pret (…) šīs tumsības pasaules valdniekiem, pret ļaunajiem gariem" (Ef 6, 12). Pāvils mācīs, ka mums ir jāapkaro nevis cilvēki, bet ļaunais, kas iedvesmo viņu darbības. Šajā kontekstā Francisks piedāvāja katram no mums uzdot sev dažus jautājumus:
Katehēzes turpinājumā pāvests atgādināja, ka kamēr Sauls ir apņēmības pilns iznīcināt kristiešus, Kungs viņam seko, lai pieskartos viņa sirdij un pievērstu viņu sev. Kungs izmanto sirds aizskaršanas metodi – precizēja Francisks. Augšāmcēlies Kristus izrāda iniciatīvu un atklājas Saulam. Brīdī, kad viņš atrodas uz Damaskas ceļa, viņu apspīd spoža gaisma un viņš dzird jautājumu: "Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?" Kungs pieprasa Saulam atskaitīties par savām slepkavnieciskajām dusmām. Svētais tēvs paskaidroja, ka šeit Jēzus atklāj, ka Viņš un ticīgie ir viens.
Kunga gaisma apžilbina Saulu. Šis stiprais un autoritatīvais vīrs kļūst vājš un atkarīgs no citiem. Kristus gaisma viņu padara aklu. Tādā veidā ārēji parādās tas, kāda īstenībā bija viņa iekšējā pasaule – viņa aklums patiesības priekšā, gaismas, kas ir Kristus, priekšā.
Pēc šīs satikšanās ar Kristu, Sauls piedzīvo pārveidošanos, "savas Lieldienas", pāreju no nāves dzīvībā. Tas, ko viņš līdz šim uzskatīja par ieguvumu, kļūst par "mēsliem", ko jāmet pie malas, lai iegūtu vienīgo īsto vērtību, kas ir Kristus un dzīvība Viņā (sal. Fil 3, 7-8).
Pāvils saņem Kristību, kas iezīmē jaunas dzīves sākumu. Tas bija jaunas dzīves sākums Pāvilam un tas ir jaunas dzīves sākums arī katram no mums. Pateicoties Kristībai, mēs iemantojam jaunu skatienu uz Dievu, sevi un citiem, un sākam saskatīt citos nevis ienaidniekus, bet brāļus Kristū. Noslēgumā pāvests uzsvēra, ka tikai Dieva mīlestība var akmens sirdi pārvērst par miesas sirdi (sal. Ez 11, 15), lai mēs būtu "tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus" (Fil 2, 5).