Meklēt

Vispārējā audience Vispārējā audience 

Svētais Gars sarauj mūsu važas

Turpinot katehēžu ciklu par Apustuļu darbu grāmatu, pāvests trešdienas, 30. oktobra, vispārējās audiences laikā parādīja, kā kristīgā ticība nonāca Eiropā, tādējādi iesākoties Evaņģēlija inkulturācijas procesam, kas turpinās arī šodien. Francisks aicināja lūgties, lai Svētais Gars atver mūsu sirdi, kurā tādējādi vienmēr atrastos vieta Dievam un mūsu līdzcilvēkiem. Audiences laikā pāvests vērsās pie sabiedrības arī ar speciālu aicinājumu panākt mieru Irākā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot katehēzi, Francisks kārtējo reizi atgādināja, ka Baznīcas misijas galvenais varonis ir Svētais Gars. Viņš ir Evaņģēlija sludinātāju vadītājs, kurš rāda tiem ejamo ceļu. Par to liecina šodien aplūkotais Apustuļu darbu grāmatas fragments. Tajā lasām: "Un naktī Pāvils redzēja parādību: kāds vīrietis, maķedonietis, stāvēja un lūdza viņu, sacīdams: Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums! Bet kad viņš parādību bija redzējis, mēs tūdaļ taisījāmies iet uz Maķedoniju, būdami pārliecināti, ka Dievs mūs sauc sludināt viņiem Evaņģēliju" (Apd 16, 9-10).

Pirms komentēt šo fragmentu, Francisks pieminēja savu apustulisko ceļojumu uz Ziemeļmaķedoniju, atcerējās, cik sirsnīgi šī tauta viņu uzņēma, un novēlēja, lai tā saglabā šo ticību, ko tai sludināja Pāvils.

Apustulis, būdams pārliecināts, ka pats Dievs viņu sūta, dodas uz Maķedoniju, lai sludinātu Evaņģēliju, un paliek tur dažas dienas. Pāvests norādīja uz trīs notikumiem, kas raksturo Pāvila uzturēšanos Maķedonijā. Pirmkārt, tā ir evaņģelizācija un Lidijas un viņas ģimenes kristīšana, otrkārt, gara izdzīšana no paverdzinātās gaišreģes un Pāvila un Sīlas apcietināšana, un, treškārt, cietuma sarga atgriešanās un nokristīšana.

Runājot par pirmo notikumu, Svētais tēvs norādīja, ka Evaņģēlija spēka adresāts vispirms ir Filipu pilsētas sievietes. Pāvils sludina Kristu sievietēm, kuru vidū bija arī kāda purpura pārdevēja, vārdā Lidija, kura godināja Dievu un kurai Kungs atvēra sirdi, "lai viņa ievērotu to, ko runāja Pāvils" (16, 14). Lidija pieņem Kristu, kopā ar visu savu ģimeni saņem Kristību un uzņem Kristum sekotājus – sacīja pāvests. Lidija uzņem savās mājās Pāvilu un Sīlu. Francisks uzsvēra, ka šeit mums ir liecība par to, kā kristietība nonāk Eiropā un tādējādi sākas inkulturācijas process, kas turpinās arī šodien.

Pēc Lidijas mājās piedzīvotās viesmīlības, Pāvils un Sīla saskaras ar cietuma skarbo realitāti. Viņi tiek šaustīti un apcietināti pēc tam, kad Jēzus vārdā atbrīvo kādu meiteni, kurai bija gaišreģes gars, un kura, pareģodama, deva saviem kungiem lielu peļņu (sal. 16, 16-18). Šajā kontekstā pāvests atgādināja, ka šādas lietas notiek arī mūsdienās un cilvēki maksā par pareģošanu. Viņš minēja savu kādreizējo diecēzi Argentīnā, kur kādā lielā parkā bija vairāk nekā 60 galdiņi, pie kuriem sēdēja gaišreģi, un cilvēki nāca un maksāja viņiem. Cilvēki ticēja šīm lietām un tic joprojām. Par to, ka Pāvils un Sīla izdzen no meitenes gaišreģes garu un atņem viņas paverdzinātājiem peļņu, viņi tiek apsūdzēti par sabiedriskās kārtības traucēšanu un ieslodzīti cietumā. Taču cietumā notiek kaut kas pārsteidzošs.

Pāvils un Sīla atrodas nelaimē, bet tā vietā, lai gaustos, viņi sāk dziedāt slavas dziesmu Dievam, un šī slavēšana atraisa spēku, kas viņus atbrīvo. Lūgšanas laikā cietuma pamatus satricina stipra zemestrīce, atveras vārti un atraisās visu cietumnieku važas (sal. 16, 25-26). Tāpat kā Vasarsvētku lūgšana, arī šī, cietumā, izraisa apbrīnojamu efektu.

To redzot, cietuma sargs uzdod jautājumu: "Kungi, kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?" (16, 30). Un atbilde, ko viņš saņem, ir šāda: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti" (16, 31). Pāvests paskaidroja, ka šeit notiek izmaiņas: nakts melnumā cietuma sargs kopā ar savu ģimeni klausās Kunga vārdu, uzņem apustuļus, nomazgā viņu rētas un saņem Kristību. Pēc tam viņš sēdina tos savā mājā pie galda un priecājas kopā ar visu savu namu, ticēdams Dievam (sal. 16, 34). Pāvils un Sīla paliek ar viņiem. Tas ir mierinājuma pilns brīdis. Šī anonīmā cietuma sarga tumsā atspīd Kristus gaisma, tiek sarautas važas, kas darīja nebrīvu viņa sirdi, un viņu un viņa ģimenes locekļus pārņem vēl nebijis prieks.

Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs piebilda, ka tādā veidā Svētais Gars veic misiju. Viņš ir misijas galvenais varonis. Viņš mudina mūs iet uz priekšu. Svarīgi, lai mēs klausītu Viņa iedvesmām, būtu uzticīgi Viņa aicinājumam, lai tādējādi nestu pasaulei Evaņģēliju. Francisks aicināja lūgties, lai Svētais Gars atver mūsu sirdi, lai tā būtu vērīga pret Dievu un viesmīlīga pret brāļiem.

Vispārējās audiences noslēgumā pāvests pievērsās Irākai. "Dārgie brāļi un māsas", viņš sacīja, "manas domas pievēršas mīļotajai Irākai, kur šomēnes notikušajās protestu manifestācijās mira un tika ievainoti daudzi cilvēki". Francisks izteica līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm un apliecināja šīm ģimenēm un ievainotajiem savu garīgo tuvumu, kā arī vērsās pie valdībām ar aicinājumu sadzirdēt tautas saucienu. Tauta prasa cilvēka cienīgu un mierīgu dzīvi. Viņš mudināja visus irākiešus ar starptautiskās kopienas atbalstu iet dialoga un izlīgšanas ceļu un meklēt taisnīgus risinājumus valstī pastāvošajiem izaicinājumiem un problēmām. Svētais tēvs arī apliecināja, ka lūdzas, lai šī nomocītā tauta pēc kara un vardarbības gadiem varētu atrast mieru.

30 oktobris 2019, 13:22