Visbriesmīgākā verdzība – dzīvošana tikai sev

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Spītējot stiprajam vējam un aukstumam, madagaskarieši milzīgajā laukumā gaidīja Svēto tēvu visu nakti. Daudzi no viņiem bija kopā ar maziem bērniem. Noguruši, bet priecīgi un laimīgi.

Homīlijā pāvests vērsās pie viņiem ar to pašu aicinājumu, ar kādu Jēzus Evaņģēlijā vērsās pie pūļa un pie katra cilvēka, proti, nenoslēgties savā mazajā pasaulītē jeb nedzīvot tikai sev. Tā vietā viņš mudināja pacelt savu skatienu uz augšu, ierādīt centrālo vietu savā dzīvē Dievam, nevis sev, un atvērt savu sirdi līdzcilvēkiem.

Komentējot šai dienai veltīto Svēto Rakstu fragmentu (sal. Lk 14, 25-33), Francisks norādīja uz trīs prasībām – izskaust "privilēģiju kultūru", izbeigt "instrumentalizēt" Dieva vārdu, uzticēties Kungam un pieņemt Viņa dāvanas.

Pirmā prasība skar ģimenes saites. "Ja kāds nāk pie manis, bet neienīst savu tēvu un māti, un sievu, un bērnus, un brāļus, un māsas, kā arī savu paša dvēseli, tas nevar būt mans māceklis", saka Jēzus. Jaunā dzīve, ko piedāvā Kungs, pārvēršas par "skandalozu netaisnību" tiem, kuri domā, ka ieeja Debesu valstībā var aprobežoties tikai ar asins un radniecības saitēm vai piederību noteiktai grupai, klanam vai īpašai kultūrai – norādīja pāvests.

Jēzus prasa, lai mēs paceļam augšup savu skatienu, ieraugām arī tos, kas ir ārpus mūsu ģimenes, kultūras un sociālās grupas biedru loka, un saskatām viņos savu brāli un māsu.

Otrā prasība mums atklāj, cik grūti ir sekot Kungam, kad Dieva valstību identificējam ar savām personīgajām interesēm vai fascīnu pret kādu ideoloģiju. Tas beidzas ar Dieva vārda un reliģijas instrumentalizēšanu, attaisnojot vardarbības aktus, izraidīšanu trimdā, izslēgšanu, atstumšanu un pat terorismu un slepkavības. Kristus prasa nemanipulēt ar Evaņģēliju. Viņš prasa veidot taisnīgu un brālīgu sabiedrību.

Visbeidzot, trešā prasība ir saistīta ar atraisīšanos no sevis un saviem labumiem, un jaunās dzīves, ko dāvā Kungs, pieņemšanu. Tas var būt grūti, ja tiecamies visu laiku sevi attaisnot un domājam, ka viss ir atkarīgs no pašu spēkiem un tā, kas mums pieder, kad dzenamies iegūt vairāk un vairāk. Taču Kungs aicina mūs apzināties, ka viss ir Dieva dāvana. Mūsu dzīve un mūsu spējas ir dāvana, ko mums ir sagatavojis Dievs un daudzu cilvēku rokas, kuru vārdus uzzināsim tikai debesīs.

Kāpēc Svētajos Rakstos tiek tik daudz runāts par atteikšanos? Kāds no tā labums? Pāvests paskaidroja, ka Kungs grib mūs atbrīvot no visbriesmīgākās verdzības, tas ir, dzīvošanas tikai sev. Mēs esam aicināti savas dzīves centrā nostādīt nevis sevi, bet Dievu. Pretējā gadījumā, tas ir, kad noslēdzamies sevī un savās ērtībās, vairs nespējam ieraudzīt nabagus, sadzirdēt Dieva balsi, un pazaudējam entuziasmu, lai darītu labu.

Francisks atzina, ka prasība atraisīties var likties mokoša. Tāpēc uz to ir jāskatās tikšanās ar Jēzu Kristu perspektīvā un prieka gaismā. Šo prieku varam baudīt jau šīs zemes virsū, zinot, ka Jēzus savā žēlsirdībā pirmais iziet mums pretī. Šis prieks izplūst no pazemības un reālisma, un skubina stāties pretī sava laika nopietnajiem izaicinājumiem. Cik daudzi vīrieši un sievietes, jaunieši un bērni cieš! Cik daudziem nav nekā! Tas neietilpst Dieva plānā. Tāpēc mums ir ar steigu jāatbild Jēzus aicinājumam nomirt sev, jāatveras brālības garam un jādara viss iespējamais, lai katrs cilvēks varētu justies mīlēts, saprasts, pieņemts, novērtēts un cienīts. Kristietis nedrīkst palikt vienaldzīgs un sēdēt ar klēpī saliktām rokām. Kristietis izstiepj savu roku pretī otram – atgādināja pāvests.

Pēc Euharistijas svinībām Francisks skaitīja mariānisko lūgšanu "Kunga eņģelis", pateicās Madagaskaras valdībai un tautai par viņa uzņemšanu un atgādināja, ka šodien, 8. septembrī, Baznīca svin Dievmātes dzimšanas dienu.