Cerca

Vatican News
Albano ezers Albano ezers 

Ļauj, lai Jēzus tevi uzlūko, un tava dzīve izmainīsies!

Sestdienas, 21. septembra, pievakarē pāvests apmeklēja Albano pilsētiņu, kas atrodas apmēram 25 km attālumā no Romas. Tās katedrālē viņš lūdzās kopā ar priesteriem, aicinot viņus lūgties par Baznīcu, bet Pija IX laukumā, dievnama priekšā, celebrēja Svēto Misi.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētā tēva vizīte Albano notika apustuļa un evaņģēlista, svētā Mateja svētkos. Šī diena ir ļoti nozīmīga pašam Franciskam personīgi. Viņš 1953. gada 21. septembrī sajuta aicinājumu uz priesterību. Bez tam, šajā pašā datumā 2008. gadā Albano pilsētiņu apmeklēja Franciska priekšgājējs Benedikts XVI, kurš konsekrēja katedrāles jauno altāri.

Uzrunājot Albano un citu šīs gleznainās apkārtnes pilsētiņu iedzīvotājus, pāvests homīlijā uzsvēra, ka Dievs nekad mūs neaizmirst un, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, nepazaudē mūs no sava redzesloka. Kungs vienmēr atceras par mums. Nekāds šķērslis – ne mūsu trūkumi, ne grēki, ne ļaužu valodas, ne aizspriedumi neļauj Jēzum aizmirst par pašu būtiskāko, proti, par cilvēku, kuram ir nepieciešama mīlestība un glābšana. Un Baznīca pastāv, lai palīdzētu cilvēkiem paturēt dzīvā atmiņā to, ka Dievs viņus mīl – sacīja pāvests, komentējot Evaņģēlija fragmentu par Zaheju, kurš sava mazā auguma dēļ uzrāpās kokā, lai redzētu Jēzu. Kungs šķērso Jērikas pilsētu un dodas pie ļaužu nīstā grēcinieka Zaheja. Šī mazā vīra vārds tulkojumā nozīmē "Dievs atceras".

"Dārgie brāļi un māsas", turpināja Francisks, "nebaidieties 'šķērsot' savu pilsētu, tāpat kā to darīja Jēzus, nebaidieties iet pie tā, kurš ir aizmirsts, kurš stāv paslēpies aiz kauna, baiļu, vientulības zariem, un sakiet viņam: 'Dievs par tevi atceras'".

Pāvests skaidroja, ka Zahejs gribēja ne tikai redzēt Jēzu, bet arī zināt, kas Viņš ir, saprast, kāds mācītājs Viņš ir, kāda ir Viņa atšķirības zīme. Un viņš to atklāj nevis tad, kad ierauga Jēzu, bet tad, kad Jēzus ierauga viņu. Kamēr Zahejs mēģina Jēzu saskatīt, Jēzus pirmais ierauga Zaheju. Jēzus pirmais viņu uzrunā un ierodas pie viņa mājās. Tātad, Jēzus ne tikai ir tas, kurš atceras, bet arī tas, kurš izrāda iniciatīvu.

Jēzus pirmais mūs ierauga, pirmais mūs mīl, pirmais mūs pieņem – uzsvēra Svētais tēvs. Kad saprotam, ka Viņa mīlestība aizsteidzas mums priekšā, mūsu dzīve izmainās. Uzrunādams klātesošos, pāvests sacīja:

“Dārgais brāli, dārgā māsa, ja tu kā Zahejs meklē dzīves jēgu, bet, to neatrazdams, sevi grauj ar tādiem 'mīlestības surogātiem' kā bagātības, karjera, baudas, kāda atkarība, tad ļauj sevi uzlūkot Jēzum. Tikai kopā ar Jēzu sapratīsi, ka tu vienmēr esi bijis un esi mīlēts, un atklāsi dzīves jēgu. Tu iekšā sajutīsi Dieva neuzvaramā maiguma pieskārienu, kas aizkustina un sakustina sirdi.”

Francisks piebilda, ka katras atgriešanās pamatā ir šis Dieva žēlsirdības un maiguma primāts. Ja visam, ko mēs darām, par izejas punktu nav šis Jēzus žēlsirdīgais skatiens, tad pastāv risks "padarīt ticību pasaulīgu", to sarežģīt un piepildīt ar visādām piedevām – kultūras argumentiem, efektivitātes vīzijām, politiskām izvēlēm, praktiskām izvēlēm…, tad tiek aizmirsts būtiskais, ticības vienkāršība, tas, kas ir pats galvenais, proti, dzīvā satikšanās ar Dieva žēlsirdību.

Zahejs pārvarēja kaunu un savā ziņā kļuva kā bērns. Viņš uzkāpa kokā. Mēs neredzēsim daudz pieaugušo, kuri kāptu kokos – atzina pāvests. Tā ir bērnu padarīšana. Tomēr Zahejam pietika drosmes, entuziasma un fantāzijas. Svarīgi, lai mēs atkal kļūtu vienkārši un atvērti, lai mēs kļūtu kā bērni. Bērniem ir vajadzīgi vecāki un draugi. Mums arī ir vajadzīgs Dievs un citi cilvēki.

Zahejs ne tikai piedzīvoja, ka Dievs par viņu atceras, nāk pretī, bet arī sajutās kā mājās, jo Jēzus pateica: "Šodien man jāpaliek tavā namā" (Lk 19, 5). Šis vīrs, kurš savā pilsētā jutās kā svešinieks, kopā ar Jēzu, kurš viņu mīl, atkal ienāk savās mājās. Un sajuties mājās, viņš atvēra citiem savas sirds durvis.

Pāvests norādīja, ka būtu ļoti skaisti, ja mūsu kaimiņi un paziņas sajustu, ka Baznīca ir viņu mājas. Daudzi brāļi un māsas dzīvo nostaļģijā pēc mājām, bet viņi neuzdrošinās tuvoties, jo varbūt ir piedzīvojuši atraidīšanu. Kungs, kurš ieradās mājot mūsu vidū, grib, lai Viņa Baznīca būtu viesmīlīgs nams. "Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo" (Lk 19, 10). Ja mēs izvairāmies no cilvēka, kurš mūsu skatījumā ir pazudis, tad mēs neesam no Jēzus mācekļu vidus. Francisks aicināja lūgt žēlastību spēt iet pretī katram kā brālim un nemēģināt nevienā saskatīt ienaidnieku. Un ja kāds mums ir izdarījis ko sliktu, tad atlīdzināsim ar labo. Jēzus mācekļi nedrīkst būt pagātnes ļaunumu vergi. Viņiem ir jādomā tikai par to, ko citiem var izdarīt labu. 

21 septembris 2019, 18:48