Cerca

Vatican News
Vispārējā audience Vispārējā audience  (Vatican Media)

Pieņemt ikdienas uzticības Evaņģēlijam moceklību

Turpinot katehēžu ciklu par Apustuļu darbiem, trešdienas, 25. septembra, vispārējās audiences laikā pāvests pievērsās diakonu kalpojuma pirmsākumiem un sv. Stefana tēlam. Šis pirmais Baznīcas moceklis bija līdz galam Dieva mīlestības liecinieks. Nomelnošanas, kas reizēm parādās arī Baznīcas locekļu vidū, Francisks nosauca par "velnišķu vēzi".

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētais Lūkass caur Apustuļu darbiem mūs aizved Evaņģēlija "ceļojumā" pa pasauli. Viņš ar lielu reālismu parāda gan to, cik šis ceļojums bija auglīgs, gan arī atklāj problēmas, kas radās pirmajā kristiešu kopienā. Uzrunā pāvests atzina, ka problēmas bija jau no paša sakuma. Jautājums bija par to, kā panākt harmoniju dažādībā? Kristiešu kopienai pievienojās ne tikai ebreji, bet arī grieķi, tas ir, citas kultūras un citai reliģijai piederīgie ļaudis. Šodien mēs lietojam vārdu "pagāni". Viņi tika uzņemta kristiešu kopienā.

Radās grūtības un parādījās arī "nezāles". Un kāda ir briesmīgākā nezāle, kas iznīcina kopienu? – jautāja Svētais tēvs. Tā ir kurnēšanas nezāle, nomelnošanas un apmelošanas nezāle. Grieķi kurnēja, ka kopiena nepievērš pietiekošu uzmanību atraitnēm.

Apustuļi sāk domāt, apsvērt visas grūtības un meklē risinājumu. Lai neatstātu novārtā ne Evaņģēlija tālāku "ceļošanu", ne arī vājākos un trūcīgākos kopienas locekļus, viņi saskata izeju uzdevumu sadalīšanā. Apustuļi labi apzinājās, ka viņu galvenais uzdevums ir lūgšana un Dieva Vārda sludināšana. Viņi atrisina problēmu, izvēloties "septiņus goda vīrus, Svētā Gara un gudrības pilnus" (Apd 6, 3), kuri, saņēmuši roku uzlikšanu, nodarbosies ar kalpošanu. Runa ir par diakonātu.

Diakons Baznīcā nav otrās šķiras priesteris – norādīja pāvests. Viņš ir izvēlēts "nevis altārim, bet kalpošanai. Ja diakonam patīk pārāk daudz atrasties pie altāra, viņš kļūdās. Tas nav viņa ceļš". Šī harmonija starp Vārda kalpojumu un mīlestības kalpojumu ir kā ieraugs, pateicoties kuram var attīstīties ekleziālais ķermenis.

Diakonu vidū īpaši izceļas Stefans un Filips. Stefans sludina ar lielu spēku un gudrību, taču viņam uzrodas pretinieki. Nespēdami viņam pretoties, tie sāk rīkoties ļoti zemiski. Viņi apmelo Stefanu. Šajā sakarā pāvests norādīja uz apmelošanas un nomelnošanas iznīcinošo spēku, sakot, ka tas ir "velnišķs vēzis", kura pamatā ir griba iznīcināt cilvēka labo slavu. Šis vēzis skar arī pārējo Baznīcas miesu un nodara tai smagu kaitējumu.

Kad viltus liecinieki apsūdzēja Stefanu un aizveda viņu augstās tiesas priekšā – tas pats notika ar Jēzu un tas pats notiks ar visiem mocekļiem -, tad Stefans savā aizstāvēšanās runā izklāsta uz Kristu centrētu svēto vēsturi. Tādā veidā tiek parādīts, ka visas pestīšanas vēstures atslēga ir Jēzus nāve un augšāmcelšanās. Būdams Svētā Gara pilns, Stefans drosmīgi atmasko arī praviešu un paša Kristus apsūdzētāju liekulību. Viņš klātesošajiem atgādina: "Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvēja tos, kas iepriekš pasludināja Taisnīgā atnākšanu. Viņa nodevēji un slepkavas jūs esat tagad kļuvuši" (Apd 7, 52). Francisks piebilda, ka Stefans "nemētājas" ar puspatiesībām. Viņš runā skaidri, sakot patiesību.

Tas klausītājos izraisa asu reakciju, un Stefans tiek notiesāts uz nāvi, uz nomētāšanu ar akmeņiem. Tomēr viņš parāda, ka ir īsts Kristus māceklis. Viņš nemeklē attaisnojumus, neatsaucas uz personām, kas varētu viņu izglābt, bet ieliek savu dzīvi Kunga rokās. Stefana lūgšana ir ļoti skaista: 'Kungs Jēzu, pieņem manu garu!' (Apd 7, 59). Un viņš mirst kā Dieva dēls, izsakot šos piedošanas vārdus: 'Kungs, nepieskaiti viņiem šo grēku' (Apd 7, 60)".

Šie Stefana vārdi mums māca, ka ne jau skaistās runas atklāj mūsu identitāti, to, ka mēs esam Dieva bērni, bet tikai savas dzīves ielikšana Tēva rokās un piedošana tiem, kuri mūs apvaino. Tikai tādā veidā atklājas mūsu ticības kvalitāte. Pāvests atgādināja, ka šodien ir vairāk mocekļu nekā Baznīcas pirmsākumos. Mocekļi ir visās malās. Baznīca ir bagāta ar mocekļiem. Viņu asinis ir "jaunu kristiešu sēkla". Mocekļu asinis apūdeņo Baznīcu, nodrošina tai augšanu un Dieva Vārdam auglīgumu. Mocekļi nav "svētie kā no svētbildes" – piebilda Francisks. Tie ir vīrieši un tās ir sievietes "ar miesu un asinīm", kas, kā lasām Atklāsmes grāmatā, "ir mazgājuši savas drānas un tās balinājuši Jēra asinīs" (At 7, 14). Tie ir īstie uzvarētāji. Katehēzes noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgties, lai arī mēs, raugoties uz vakardienas un šodienas mocekļiem, iemācāmies dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, lai mēs pieņemam ikdienas uzticības Evaņģēlijam moceklību un aizvien vairāk līdzināmies Kristum.

25 septembris 2019, 14:04