Francisks pieņem audiencē karmelītu ģenerālkapitula dalībniekus
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pirmās vadlīnijas, par kurām runāja pāvests, ir uzticība un kontemplācija, kas ir ierakstītas arī ordeņa Konstitūcijā 1995. gadā. “Jūsu misija būs auglīga tik lielā mērā, cik lielā mērā tā sakņosies personīgajās attiecībās ar Dievu,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka kontemplācija sagatavo kalpot Dieva tautai caur jebkuru apustulātu un kalpojumu.
Lielu nozīmi pāvests aicināja piešķirt arī garīgajai pavadībai un lūgšanai. Tās ir otrās vadlīnijas, kuras izcēla Francisks. Citējot svēto Mariju Magdalēnu de Pacci, viņš atgādināja, ka nopūlēties simtiem lietu dēļ, bet bez Dieva, ātrāk, vai vēlāk prasīs dārgu samaksu, gluži tāpat kā remdenība, kas lamatās iespundē konsakrēto dzīvi, kad evaņģēliskie padomi kļūst vienīgi rutīna. Taču tās nav vienīgās lamatas, no kurām jāsargājas:
“Lamatas var uzlikt arī pasaulīgums, kas ir visbīstamākais kārdinājums Baznīcai, jo īpaši mums, Baznīcas vīriem. Zinu, ka šis kārdinājums ir ienācis un nodarījis smagus zaudējumus arī mūsu vidū. Esmu lūdzies un lūdzos, lai Kungs mums palīdz. Un šis kapituls ir providenciāla iespēja, lai no Svētā Gara saņemtu spēku kopā cīnīties pret šīm lamatām.”
Turpinājumā, atsaucoties uz svētā Jāņa no Krusta vārdiem, pāvests teica, ka dzīvot vairāk “iekšēji”, nekā “ārēji”, ir vislabākā pretinde jau minētajiem vīrusiem. Svētais tēvs iedrošināja karmelītus, lai tie pavada cilvēkus pretim draudzībai ar Dievu, un lai viņi ir labi brālīguma kaldinātāji:
“Bez šaubām, runa nav par iemācīšanu ļaudīm akumulēt lūgšanas, bet gan, lai viņi būtu ticības vīri un sievas, Dieva draugi, kas prot staigāt Gara ceļus... No klusuma un lūgšanas dzims atjaunotas kopienas un autentiski kalpotāji. Kā labi brālīguma kaldinātāji, salieciet savu uzticību Kungā, uzvarot nekustības inerci un izvairoties no kārdinājuma reliģisko kopienu reducēt līdz “darba grupām”.”
Trešās Svētā tēva pieminētās vadlīnijas ir maigums un līdzjūtība. “Kontemplācijas cilvēkam ir līdzjūtīga sirds,” sacīja Francisks, “tas ir balzāms tiem, ko ir uzveikusi dzīve, kuri cieš no atstātības, no Dieva klusēšanas, no salauztas mīlestības. Tas ir glāsts mazajiem un atgrūstajiem.
“Tam, kurš mīl Dievu, Viņš ir jāmeklē nabadzīgo vidū, “Jēzus brāļu” vidū, kā teica svētīgais Andželo Paoli, kura nāves trešo simtgadi drīz atzīmēsiet. Lai jūsos vienmēr ir labestība, ar kādu tos uzmeklējat! Svētīgā Andželo Paoli absolūtā uzticība Dievišķajai Apredzībai lika viņam priecīgi izsaukties: “Man ir pieliekamais, kurā nekā netrūkst!” Lai jūsu pieliekamais lūzt no līdzjūtības pārpilnības pret katru cilvēcisko ciešanu formu!”
Pāvests aicināja karmelītus neticēt kontemplatīvai personai, kurai nav līdzjūtības. Tai pašā laikā viņš uzsvēra, ka tikai maigums pasargā pret “solidaritāti vienīgi nedēļas nogalē”, no kārdinājuma turēties tālu no brūcēm Kristus miesā:
“Jēzus brūces arī šodien ir redzamas brāļu miesā, kuri ir izģērbti, pazemoti un paverdzināti. Pieskaroties šīm brūcēm, tās noglāstot, ir iespējams adorēt dzīvo Dievu mūsu vidū. Šodien ir nepieciešama maiguma revolūcija, kas mūs padara jūtīgākus pret cilvēces tumšajām naktīm un drāmām.”
