Sekošana Jēzum pieprasa izlēmību

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Svētdienas Evaņģēlija fragmentā Lūkass runā par Jēzus pēdējo ceļojumu uz Jeruzalemi (sal. Lk 9, 51-62). Tas ir garš ceļš (stāsts par to noslēgsies 19. nodaļā). Tas ir ne tikai ģeogrāfisks ceļojums, ne tikai ceļojums telpā un laikā, bet arī – garīgs un teoloģisks ceļojums pretī Pestītāja misijas piepildījumam. Jēzus lēmums ir "radikāls un pilnīgs", un tiem, kuri Viņam seko, tas ir jāņem vērā – sacīja Francisks. Evaņģēlists Lūkass mums stāda priekšā trīs cilvēkus, viņš min trīs dažādus ar aicinājumu saistītus gadījumus, kas parāda, cik lielas prasības tiek izvirzītas tam, kurš grib pilnībā sekot Jēzum. Uzrunā Svētais tēvs aplūkoja šos trīs gadījumus.

Pirmais cilvēks saka Jēzum: "Es sekošu Tev, kurp vien Tu iesi" (9, 57). Jēzus atbild, ka Viņam, atšķirībā no lapsām un putniem, nav kur galvu nolikt. Runa ir par pilnīgu nabadzību. Jēzus atstāja tēva mājas un atteicās no jebkādām ērtībām, lai savas tautas pazudušajām avīm sludinātu Dieva valstību – skaidroja pāvests. Tādā veidā Viņš mums, saviem mācekļiem, norādīja, ka mūsu misija pasaulē nevar būt statiska misija. Tā ir misija, kas pieprasa nemitīgu atrašanos ceļā. Kristietis ir ceļotājs. Baznīca, pēc savas dabas, atrodas kustībā. Tā ir atvērta visplašākajiem apvāršņiem. Tā ir sūtīta pasaules ceļos, lai nestu Evaņģēliju un sasniegtu cilvēciskās un eksistenciālās perifērijas.

Otrais cilvēks, kuru Jēzus sastop, saņem no Viņa tiešu aicinājumu, bet aizbildinās: "Kungs, atļauj man vispirms aiziet un apbedīt savu tēvu" (9, 59). Tas ir pilnīgi leģitīms lūgums, kas izriet no baušļa godāt tēvu un māti. Tomēr Jēzus iebilst: "Atstāj mirušajiem apbedīt savus mirušos" (9, 60). Pāvests paskaidroja, ka, izsakoties speciāli tik provokatoriski, Jēzus norāda uz sekošanas Viņam un Dieva valstības sludināšanas primātu. Jēzus parāda, ka sekot Viņam un sludināt Dieva valstību ir svarīgāks uzdevums pat par tik svarīgu reāliju kā ģimene. Pateicoties Evaņģēlija sludināšanai, tiek salauztas nāves važas un ievadīta mūžīgā dzīve. Līdz ar to, ar šī uzdevuma veikšanu nedrīkst kavēties. Cilvēkam ir jābūt gatavam veikt to tūlīt. Tātad, Baznīca atrodas ceļā un ir izlēmīga. Tā rīkojas nekavējoties.

Trešais cilvēks arī grib sekot Jēzum, bet – ar vienu nosacījumu. Viņš to darīs pēc tam, kad būs atvadījies no saviem mājiniekiem. Mācītājs viņam atbild: "Neviens, kas, savu roku pielicis arklam, skatās atpakaļ, nav derīgs Dieva valstībai" (9, 62). Sekošana Kristum izslēdz nožēlošanu un skatīšanos atpakaļ. Tā prasa izlēmību – uzsvēra Francisks.

Apkopojot visu iepriekš teikto, pāvests atgādināja, ka Baznīca, sekojot Jēzum, atrodas ceļā, rīkojas nekavējoties un ir izlēmīga. Viņš paskaidroja, ka ievērot šos trīs nosacījumus gan nenozīmē teikt "nē" tam, kas dzīvē ir labs un svarīgs. Drīzāk ar to tiek likts akcents uz galveno mērķi – kļūt par Kristus mācekli. Tā ir brīva un apzināta izvēle, kas izdarīta mīlestības dēļ, lai atlīdzinātu Dievam par Viņa lielo žēlastību, bet nevis lai meklētu un celtu godā sevi jeb kāptu pa karjeras kāpnēm.

Šajā sakarā pāvests piebilda, ka bēdas tiem, kuri domā sekot Jēzum karjeras dēļ, lai justos svarīgi vai iegūtu kādu goda vietu. Jēzus grib, lai mēs degtu par Viņu un Viņa Evaņģēliju. Tā ir sirds dedzība, kas izpaužas konkrētā rīcībā pret tuvāko – konkrētā mīlestībā un rūpēs par saviem brāļiem, īpaši, par vistrūcīgākajiem.